kad kaut kur uz ielas, trepēs, veikalā vai lidostā nejauši satieku kādu attālu paziņu, regulāri pieķeru sevi plati smaidot un sirsnīgi smejoties. un nesaprotu kāpēc. nav jau tā, ka man būtu kāds princips vienmēr saglabāt skumju vai nopietni sejas izteiksmi. manas skumjas man ir pārāk dārgas, lai tās dalītu ar citiem, taču nemēdzu smaidīt arī tukša pienākuma pēc, tāpēc vien, ka tā vajadzētu. šķiet, ka tajos brīžos mans smaids apbur mani pašu, liek noticēt savam vieglumam.
un tomēr, mēdz taču būt arī pavisam citādi. kad sēdi kaut kur ar labiem paziņām, gandrīz kā draugiem, smejies un kaut ko stāsti, vakars ir nupat kā sācies, taču pēkšņi pārņem sajūta, ka ir tikko kā uzausis rīts pēc garas un nesteidzīgas nakts, kā jaungada pirmā diena. un viss joprojām ir lieliski, gluži kā vienmēr, tikai tu dodies mājās un nesaproti, par ko tu izliecies un kāpēc.