15. Oktobris 2006
es jau vispār esmu neticami mierīgs cilvēks, bet man ir arī temperaments, vai ziniet. paniku celt nemēdzu un joprojām naivi ticu, ka visas savstarpējās problēmas iespējams atrisināt mierīgā pārrunu ceļā. taču mēdzu aizsvilties, ja kāds to atsakās saprast. un tad, man šķiet, labāk ir mazliet sakliegt uzmundrināšanas nolūkos. var arī šķīvīšus palidināt, ja vajag. vārdu sakot, nolaist tvaiku. un kad tvaiks ir nolaists, tad to uzreiz var mierīgi aizmirst, atkal laimīgi smaidīt, trīties un luncināties apkārt, un viss ir labi. žēl, ka ar latviešiem tā nevar. latvietis spītīgi rīs aizvainojumu, glabās to kā acuraugu stikla burciņā, vakuumiesaiņojumā, un uz jautājumu, kas par problēmu, demonstratīvi atbildēs - nekas. viss ir kārtībā. bet ja tu vēl atļausies pasmaidīt, tad būsi ne tikai pēdējais nelietis, bet arī pretīgs liekulis piedevām. nu ja, visas laipnās pārdevējas jau arī ir liekules, kurām tikai naudu izvilkt. labāk tādas, kas uzreiz nolamā mātes vārdiem un atlikumu izdod viensantīmos, tās vismaz "godīgas". grūti būt latvietim.