but there are days in this life
when you see the teeth marks of time
varētu uzsmēķēt, bet cigarešu nav un vilkties līdz automātam nav motivācijas. nekam citam gan arī nav, esmu bezrakstura cilvēks. (ar to nelepojos, bet slēpt tāpat nav jēgas) kārtējais word dokuments visu dienu stāv atvērts, taču nekas vairāk par virsrakstu tur tā arī nav parādījies, laikam vēl neesmu atklājusi īsto maģiju. total editing time ir mans vienīgais lepnums, mans lielākais sasniegums. miroņlīniju šajā gadījumā esmu šķērsojusi jau divreiz, kura nez būs liktenīgā, pēc kuras šī agoniskā un mūžīgā reanimācija beidzot noslēgsies?

es biju nejauši pieklīdis kaķis, par kuru rūpējas, taču pārāk vērā neņem un ļauj staigāt, kur pašam tīk. man, protams, nebija iebildumu, es kavēju laiku klaiņojot pa ziemīgo pilsētu un, kad kļuva pārāk vēsi, dzīvoju uz dīvāna un ložņāju pa viņa grāmatu un mūzikas plauktiem. mēs viens otram netraucējām un runājām tikai vakaros, kad viņš virtuvē smēķēja paša audzēto zāli vai gatavoja mums vakariņas. man patika šī mierīgā līdzāspastāvēšana, un rītā, kad savācu pāris vienīgās lietas, kas liecināja par manu klātbūtni tajā perfektajā un saules pielietajā dzīvoklī, kur vannasistaba ir lielāka par manu pašreizējo istabu, un aizvēru aiz sevis durvis, atslēgas atstājot uz galda, sirdī iesmeldza klusa saldme.

ceļoju ne tikai laikā, bet arī gadalaikos, vēl vakar bija vasara, šodien jau rudens.
uz mirkli man gandrīz izdevās kļūt par kādu citu - paņēmu koferi no lidostas slīdlentes un, lūkojot, vai līdzpaņemtais vīns nav piedzirdījis somu, ieraudzīju tajā mantas, kas pavisam noteikti nav manējās. būt par džonu malkoviču es šoreiz nebiju gatava, reakcija nostrādāja, un, pamanījusi cilvēku ar tādu pašu koferi, metos klāt, lai mainītos ar mantām un atgūtu sevi.

On a floaty light
Carried through the night
We have got it all
I get through without

šodien gāju uz banku, taču, atverot durvis, ierasto iestīvināto uzvalku un slimnīcas atmosfēras vietā nonācu kaut kādā privātā birojā, kur mani sagaidīja pusmūža vīrs, tērpies spilgi rozā kreklā ar tikpat rozā kaklasaiti, un nosūtīja mani pie otra, kurš valkāja dzeltenu kreklu un izskatījās pēc induļa emša. kad emsis bija beidzis runāt pa telefonu un pārmijis dažus vārdus ar kolēģi rozā kreklā, viņš aicināja mani apsēsties un atvainojās, ka esot iesācis tik daudz lietu, bet neko nevarot pabeigt līdz galam. gatavodams dokumentus, viņš mani draudzīgi izprašņāja par nodarbošanos un ģimenes stāvokli, uzteica valodas zināšanas, kā arī pajautāja, vai esmu ieradusies ar vilcienu vai lidmašīnu un no kurienes ir mans līdzatnākušais biedrs. tikmēr jau papīri bija kārtībā un izsniegti manam parakstam, taču diemžēl biju spiesta norādīt uz kļūdu mana vārda rakstībā, kā rezultātā emsis ķērās pie tā paša procesa vēlreiz, šoreiz jau bez jautājumiem. es tikmēr aplūkoju viņa kaklasaiti ar jogijlācīšiem.
es zināju, ka man te patiks, jau dienā, kad nejauši uzgāju frizētavu ar nosaukumu "hairkiller".

pirms pāris dienām mao stāstīja par ķīnu un konfūciju. mao studē matemātiku un arī ikdienā visam pieiet ar matemātisku vērību, vai tā būtu iepirkšanās, svešvalodas vai neformālas sarunas ar citiem. lūgts nolasīt konfūcija fragmentu ķīniešu valodā, mao savelk uzacis un iesaucas: "bet tam taču nav jēgas!" taisnība jau vien ir, bet toties interesanti klausīties.
un arī matemātika mani valdzina tieši ar savu kristālskaidro skaistumu un šķietamo viennozīmību, jo uz katru jautājumu ir atbilde, lai arī cik bezjēdzīga tā dažkārt nebūtu. dabā šie likumi reti kad darbojas. nulles punkts neeksistē, un mazliet pārvietoties vienā plaknē visbiežāk nozīmē mazliet pārvietoties arī visās citās dimensijās. un tomēr. tā vietā, lai darītu to, kas bija jāizdara jau sen, es jau otro dienu slaistos pa pilsētu, sauļojos pie upes un daru visu ko citu, tikai ne to, ko vajadzētu. some things, they just never change.

laikam jau esmu kļuvusi neparasti sabiedriska, ja reiz esmu aizdzīvojusi līdz tam, ka nakts vidū mani pamodina telefona zvans, displejā parādās tomass hobss, un pēc mana miegainā hallo atskan jautājums: kur notiek ballīte? atbildēju, ka nezinu, un gulēju tālāk, līdz pienāca īsziņa no dereka, mana jaunā draudziņa, ar priekšlikumu šodien kopīgi doties iepirkties un varbūt arī apmeklēt kādu muzeju. dereks vakar bija aizbraucis uz geju ballīti, es tikmēr vakariņoju ar itāļiem, taču šorīt viņa un pārējos priekšlikumus nācās noraidīt (ar piebildi - līdz vakaram).
ir pirmā diena kopš vairs neatminamiem laikiem, kad nevienu neesmu satikusi, tīru dzīvokli, mierīgi lasu grāmatas un pildu gramatikas uzdevumus. aiz loga spīd saule, un dūc lidmašīnas.

vakar peldēju ledusaukstā jūrā, ūdens saltums iesūcās asinsvados, un tie nesavtīgi deva savu siltumu jūrai, līdz stindzinošais aukstums vairs nebija jūtams un kļuva vien par iedomu, kas pamazām izplēn gaisā. turpat virs jūras vēroju lidmašīnas, kas pilnu vēderu nejauši savāktām dzīvēm, sveicienus mirguļodamas, viena pēc otras tuvojās gaisa ostai. tagad gaidu savējo, kuru kāds tāpat vēros no lejas, mēģinot uzminēt, kurp un no kurienes tā dodas.
bet tikmēr noskaņojos uz mierīgu vakaru - sagatavoju darāmo un grāmatu pēc tam, ielēju jau glāzē vīnu un uz brīdi izgāju ārā, kad pie sliekšņa mani gaidīja bonaparts pudelē, pustorte un trīs pamatīgas šķēles arbūza. laikam jau ziemassvētki sabraukuši.

ar sīko, kura par mani ir desmit gadus jaunāka, mēs pirms gada bijām vienā garumā, izmērs arī tas pats. tagad viņa ir jau galvas tiesu garāka un arī manas drēbes viņai vairs neder. paskatījos vecās bildes un sapratu, ka izskatos tieši tāpat kā pirms gada, trijiem un desmit. kaut gan nē, pirms desmit gadiem man nekur neprasīja dokumentus, man bija spilgti rudi mati un arī krāsojos es krietni vairāk - tagad pat to vairs nemāku. ko gan es vēl varētu izdarīt? nodzīt matus es varētu, bet tad izskatīšos pēc pārauguša zīdaiņa, tāpēc lai nu labāk paliek, kā ir. es droši vien novecošu, tā arī nekad nepieaugot.

rīgas autoosta, pienāk kuldīgas autobuss, sākas drūzmēšanās pie durvīm. visi sakāpuši, vietu vairs nav. iekāpj pajauna blondīne, ne pārāk izteiksmīga, miņuki palēti, blūzīte nedaudz noplukusi, vien pielīmētie nagi spīd un laistās visā savā krāšņumā. apmēram pusceļā jaunkundze pamana brīvu vietu (kāds sīkais ievēlies mammai klēpī) un apsēžas. saule spīd, autobuss ripo uz priekšu, jaunkundze iesnaužas. miers un idille, līdz viņai iezvanās telefons.
( ... tālāk ... )
mīlu sabiedrisko transportu.

tūlīt riskēšu kļūt šausmīgi nestilīga un uz mūžu iedragāt savu inteliģento (ha ha hāāā) tēlu, bet man tomēr gribējās pateikt, ka Новая волна ir nenormāli kruts pasākums.
un man ir vienalga par to, ka "pilna jūrmala krievu" vai ka koncertu "mākslinieciskā kvalitāte ir apšaubāma", jo pret krieviem man nekā nav, bet vērtēt vilni pēc kaut kādiem mākslinieciskajiem vai sazin kādiem smalkajiem kritērijiem man vienkārši liekas pārāk smieklīgi, lai kaut kas tāds vispār nāktu prātā. lai arī tas ir viens vienīgs bizness un balagāns, toties tas vēriens, tas vēriens, kāds iespējams tikai pie krieviem, to tik tiešām atliek tikai respektēt. un lai cik arī alla borisovna & co nebūtu sačākstējuši un izkrāšļoti, viņi ir un paliek simbols, līdz kādam neviena britnija spīrsa vai reinis lauriks nekad nepavilks, tāpēc viņus var apbrīnot jau par to vien, ka kaut kas tāds vispār ir iespējams.

ienācu internetā apsildīties - dīvaini vienai tik lielā mājā. bērnība atgriežas negaidot, un senās bailes nekur nav pazudušas. iestājas nakts, un pasaule atkal kļūst bīstama un noslēpumu pilna, kad gribas palīst zem gultas ikreiz, kā noraustās elektrība vai kāds vēja mētāts zars skaļāk iegrabinās logā. varētu iet gulēt un ātri aizmigt, lai pamostos atkal jaunā dienā, taču rīts šoreiz draud pats ar savām miroņlīnijām un sauli nāksies sagaidīt datora vārgajā gaismā. tad nu te tagad klusiņām pasēdēšu un paskatīšos, kā jūs guļat.
man tomēr patīk, kad aiz sienas vai divām kāds ir.

kad gadās padzīvot kādas dienas ārpus vadiem un tīkliem, atgriezties kļūst arvien grūtāk. kaut arī palikt ārpus zonas tehniski būtu daudz sarežģītāk un atgriešanās ir neizbēgama, nelabums pēc ilgākas prombūtnes ikreiz māc arvien vairāk. bet nekas, pāries, pieradums tāpat nebūs ilgi jāgaida.
toties offline režīmā laiks iegūst citu plūdumu, un kopējā bilance ir neizsmeļama - 5 dienas un 2150 noripotu kilometru, divas dubļu jūrai ziedotas botas, miegainas acis no rītiem un mirdzošas vakaros, saules glāstīta āda un lietū izmirkušas drēbes. pilns, apaļš mēness debesīs un zem tā gaiša strīpa pamalē, dubļi zem kājām un mūzika, mūzika pāri visam, tik skaisti, ka bauda sajūk ar sāpēm un asaras nav apturamas vēl ilgi, ilgi.
tonakt es kaut ko sapratu - par skaistumu, kas sāp, un apslēptām stīgām, kas tiek aizskartas, par mūzikas spēku un dzīves neparedzamo paredzamību. kaut ko svarīgu, kas kaut kur ir.

izdomāju, ka iemesls, kāpēc man nepatīk daudz runāt, nav vis tas, ka citi bieži vien ir pārāk gudri, vai arī pārāk dumji, bet gan tas, ka man nav tik skaista balss. lūk, man, piemēram, ir kolēģe, kas mēdz ienākt manā kabinetā "pateikt čau," tikai tas "čau" parasti izvēršas vismaz uz pusstundu, jo ietver arī to, ka viņai galīgi nav laika, jo jādara tas un šitas, un vakar bija vēl tas, jo brālim tur tā, bet māsīcai atkal šitā, un redz kādas man jaunas kurpes un tā tālāk. bet toties viņai ir spēcīga, labi nostādīta balss. un tad nu es parasti sēžu, klausos tajā balsī un piedalos sarunā ar tādiem spožiem izteikumiem kā ja? un vai tiešām? (reizēm pasprūk arī kāds kāpēc?, kas ievelk visu vēl uz krietnu pusstundu). būtu man tāda balss, es arī runātu vairāk. gadās tak reizēm tā, ka no vīna vai kafijas vai sazin kā plaušās kaut kas atnāk vaļā, bet galvā toties aiziet ciet, un caur mani sāk runāt marlēne dītriha vai marianna feitfula jaunībā, un tad pēkšņi uzrodas tik daudz ko teikt, jo ar tādu balsi tak nevar klusēt un ir jāklausās, lai pārliecinātos, vai tā tiešām esmu es.
lūk, uzkačāšu balsi, un tad es arī būšu baigi forša un interesanta, un man būs daudz ko teikt. pagaidām man labāk sanāk runāt ar pirkstiem.

vācu kopā ziepju burbuļus un sajūtu lūznīšus, mēģinu uzbūvēt pati savu laika mašīnu un pārvākties pāris gadsimtus atpakaļ, kad cilvēkiem vēl rūpēja sarunas un bija daudz laika, bet trūkst nepieciešamo sastāvdaļu, zobrati ķeras, un kaut kas nedarbojas, kā vajag. mēģinu izlīdzēties ar telpas mašīnu, aizvērt logus un aizbāzt to šķirbas ar vīna korķīšiem, saglabāt telpu ap sevi. tikties tikai ar tiem cilvēkiem, kuri man patīk vai vismaz interesē, uzklausīt tikai argumentētus viedokļus, nevis tukši emocionālu bļaustīšanos par kaut ko vai par neko. varētu taču strīdēties un runāties līdz patiesības gaismai, tikai tas pārāk reti kad izdodas, jo diskusijas visbiežāk vai nu nemaz nesākas vai arī beidzas ar klaju viena skatījuma propogandu no vienas puses un garlaikotu, klusējošu vienaldzību no otras (parasti - manējās). mani nogurdina visi tie jau gatavie viedokļi, kuri katram ir par jebko un ik dienas tiek bārstīti apkārt kā smilšu graudi vējā, tāpat kā nogurdina sava nespēja par kaut ko vēl iestāties un mēģināt paskaidrot. es negribu mētāt pa labi un pa kreisi savas atziņas, nedz arī pārņemt citējās. es tikai gribu nopurināt smiltis un sarunāties.

mani mulsina cilvēki, kas katru Re: e-pastu vienā un tajā pašā dienā sāk ar "labdien". vienreiz sasveicinājusies, to "labdien" parasti atmetu, bet nākamajā atbildē man jau atkal saka "labdien!". paklanos un turpinu tāpat bez sveicināšanas, laikam nepieklājīgi.
bet man patīk, kad tramvaju vai autobusu šoferi sveicinās, kad pretī brauc kāds no amata brāļiem. ja vēl abiem kāds retāks numurs, tad jau pavisam sirsnīgi. tomēr, kaut arī manā bērnībā sabtransporta vadītāja profesija vēl bija modē, mani allaž mulsināja fakts, ka viņi taču brauc viens otram garām nezcik reizes dienā un tad vienmēr tā sveicinās? šī iemesla dēļ, lai nebūtu jāsarkst un jāmulst katrreiz, kad kāds kolēga brauc garām, tolaik nolēmu par trolejbusa vadītāju nekļūt. ka tā vietā jāsveicinās būs e-pastos, man, protams, neienāca prātā.

šonakt es gāju uz banku, vajadzēja abonēt kaut kādus žurnālus, bet es nespēju saprast, kura no pogām šajā gadījumā jāspiež, lai dabūtu numuriņu, tāpēc saspiedu visas. rinda bija bezgalīgi gara, es tikmēr uzzīmēju suni un adoptēju bērnu. gājām ar manu mazo puiku abi mājās, un tad viņam uzradās vecāki.

svinīgi apņemos sākt cīņu ar savu flegmatismu, nadajel uže. tikko pret mani atkal tika vērsts izteikums no sērijas "kāpēc tu vienmēr" (t.i., vienreiz), uz ko atbildēju kā parasti - izlikos par beigtu un aizlaidos. tagad sāku dzirdēt arī atbildes balsis (eu, bet tā taču nemaz nav! kāpēc "vienmēr", ja tikai vienreiz, nu pag, tā nevar!) un kur tās balsis bija uzreiz, kad man viņas vajadzēja, a? nē, man šitā vairs nepatīk, tūlīt iešu atpakaļ un pateikšu, ko domāju.

šodien es esmu palle viens pats pasaulē, rīta agrumā pilsēta šķiet pamirusi. klīstu pa spokainām ielām un braucu spoku tramvajā, kur bez manis vien vēl pāris braucēju, tās manas ēnas un zudušo konduktoru gari. arī sporta klubā esmu vienīgā, līdz tomēr parādās vēl kāda dzīva dvēsele, tātad kopā jau divtik. darbā ierodos tik agri kā nekad, priekšā jau daži mīņājas, dežūrtante negrib laist iekšā, neesot darbadiena. atbildu, ka zinu, bet man vajagot pastrādāt (agdiefs, cik smieklīgi). veltīgi izmeklējusies manu uzvārdu sazinkādos sarakstos, dežūrtante tomēr ļauj doties tālāk, kamēr pārējie paliek turpat vien skaidroties. es ar savu milzu mugursomu, kapuci pār galvu un sulas pudeli rokās izskatos pēc pirmklasnieka, tas acīmredzot rada uzticību.
arī parasti tik nesagaidāmais lifts man atsaucas uzreiz, iedegas lampiņas, te nu viņš ir - mans lifts, mans kosmosa kuģis. iedomājos, ja reiz lifts šodien tik laipns, ka gatavs kalpot vien man, varētu tak pavizināties, bet tikmēr jau klāt mans stāvs, iekāpju melnā tumsā. nudien kā izplatījumā. tajā pašā mirklī mani pārņem nelāgas aizdomas, kas tūlīt pat arī apstiprinās - lifta durvis aizveras kā zārka vāks, pazūd vienīgā gaisma. nē, nē, es negribu tikt apglabāta darbavietā, un pirms mani noķēruši visādi mošķi, metos tur, kur jābūt durvīm uz trepēm un logam. atrauju durvis, ārā par laimi ir gaišs. esmu glābta.
toties atpakaļceļā atklāju, kur noslēpušies visi cilvēki. gribēju ieiet kāda lielveikala pārtikas nodaļā pēc maizes, un tur arī viņi visi bija - rindas līdz pasaules, t.i., lielveikala malai. ieraudzīju tos cilvēkus, nobijos un aizbēgu prom.

aiz loga garām slīd vilcieni, autobusi. šķiet, ka pasaule uz mani neattiecas, mūs šķir stikla siena, viss rāmi plūst garām. es vēroju un neiejaucos. luksofors no skaudības kļūst zaļš, kā teikdams – dodies vien tālāk, uz priekšu! saprātīgi būtu bijis viņam paklausīt, tomēr kā arvien mazliet vilcinos. ap stūri aizlokās autobuss un nozūd tālumā, tam ir pašam savs ceļš braucams, mūsu virzieni nekrustojas un arī nepārklājas. iedegas sarkanais signāls, ceļš nu ir atkal slēgts. nekas, es nekur nesteidzos, varu arī pagaidīt.
iesēžos autobusā, kā vienmēr pie loga. man ļoti patīk braukt. ar vilcieniem, mašīnām, autobusiem. uz kurieni, tas jau nav svarīgi, braukt taču var uz visurieni. un es arī braucu. tikai pēc brīža konstatēju, ka man jau atkal gadījies aizmirst, ka manai iekāpšanai autobusā un visam šim braucienam bija arī kāds cits mērķis. laikam vajadzēja izkāpt jau iepriekšējā pieturā, bet nu jau ir par vēlu, durvis aizveras. jābrauc vien tālāk.
manam ceļam nav mērķa, ir tikai plānotas un neplānotas pieturvietas. ceļojums līdzinās šaha spēlei – es domāju pāris gājienus uz priekšu, tomēr allaž pārāk piesardzīgi, jo mans mērķis nav uzvara, bet tikai nākamais gājiens un nekā zaudējama te nav. ir tikai laiks un vieta, es zinu, kur man ir jābūt, lai paspētu uz nākamo vilcienu, kurš nogādās atkal citā nākamajā pieturā ar pārsēšanos. man tur vienkārši ir jābūt. bet ja nu vilciens tomēr jau aizgājis, lai iet. es varu braukt arī ar citu. un ja vajag - tad arī citā virzienā.

хреновая от меня хозяйка tomēr.
sadomājos šodien, nu tik būs, nu tik taisīšu vakariņas. stundu noņēmos pa virtuvi un rezultātā sēžu, graužu kokosriekstu. (vakariņas aizgāja mizkastē.)
ar šo pasludinu, ka turpmāk pati taisīšu tikai suši un spageti ar pesto un parmezānu. pārējo lai gatavo citi.
(viss kā līdz šim)

nezinu, vai tas labi, vai ne, bet vismaz kaut kādā mērā noderīga ciba ir gan, vismaz cilvēkam, kurš ziņas internetā lasa reti, tv neskatās, radio neklausās un vispār dzīvo kaut kur ārpus uztveršanas zonas. lūk, nodzīvojos visu dienu pa visādām svarīgām (piem., kafijas dzeršana un sarunas ar draugiem) un ne tik svarīgām darīšanām (kaut kādas blablabla sapulces & st.), vakarā atveru cibu, un lasāmliste pilna ar sēru vēstīm. precīzāk - vienu un to pašu. vecais kurts izstrādājis savu pēdējo jociņu, ko. nu neko, tā gadās, vai ne. gan jau mēs vēl sapīpēsim kādās citās galapagu salās.

es tomēr esmu briesmīgs cilvēks. darbu bastoju, visus sabiedriskos pasākumus, kur jāiet labi izskatīties un smalki parunāt, vienkārši ignorēju. uz bosenes zvaniem ar jautājumu - kur jūs esat, mierīgi atbildu, ka mājās un šodien nekur netaisos.
man liekas, ka tas labi nebeigsies. steidzami vajadzīgs bēgšanas plāns, escape podziņa iestrēgusi.
samainiet mani ar kādu citu, lūdzu.

darbojas, viss darbojas. enerģijas nezūdamības likums ir pierādīts. agresija ir materiāla, tā vārās uz lēnas uguns, savā sulā, baiļu mērcītē. viršanas temperatūra ir mainīga, bet tā tā arī nekad nepienāk, jo īsi pirms sprādziena notiek īssavienojums, iesaistās nezināmi spēki un viss aiziet citu gaitu. katliņš ir izkusis un saplūdis ar telpu, tā saturs nemanot izgarojis. un ne miņas vairs no dusmām un agresijas, tikai maigums, bezgalīgs maigums visapkārt, kā dūnu sega, kā jūra. tikai maigums. kā jūra.

iezviedzas telefons un displejā parādās ziņa, ka rīt vajadzētu ierasties darbā. neesmu tur bijusi divus mēnešus. un kaut kā vairs baigi negribas.
pastrādāšu līdz algai, nopirkšu lidmašīnas biļeti un braukšu zem palmām rombiņus uz apelsīniem līmēt.

man patīk naktis, jo tās pieder tikai man. telefons klusē, nekur nav jāiet, nekas nav jāpaspēj, laiks it kā apstājas. bet pamazām atkal atklāju arī rītu burvību. gluži neticami, ka ir vēl pavisam agrs un jau tik sen esmu augšā. migla šorīt bija burvīga.
un vēl man par visu šausmīgi nāk smiekli. tā nu es smejos, un ja arī nesmejos - tad klusītēm smīnu.

pamazām zaudēju spēju sarunāties, kaut nevarētu teikt, ka man tā kādreiz būtu piemitusi, tad jau laikam neko arī nezaudēju, vai ne. pinos pa vārdiem kā pa ūdenszālēm, un pati vairs nesaprotu ko un kāpēc vispār es kaut ko gribēju teikt. ir lietas, kas valodā nekonvertējas, vai arī tas maksā pārāk dārgi.
un vēl reizēm tomēr pagalam apnīk darīt kaut ko tikai tāpēc, ka neko citu jau nemāki, turklāt neesi pārliecināts, ka māki arī to, ko dari. un nelīdz visas labās apņemšanās, lieliskie plāni un atzinības vārdi, ja brīžiem gribas tikai paņemt mugursomu, pasi un doties uz otru pasaules malu, kur visam, kas bijis līdz šim vairs nav nekādas nozīmes (ja vien varētu aizbēgt no sevis). taču zeme ir apaļa, ar saviem septiņjūdžu zābakiem jau rīt es tāpat būšu atpakaļ, un manu prombūtni neviens pat nebūs pamanījis, viss turpināsies kā ierasts.
tikai krāt mantas ap sevi man joprojām ļoti nepatīk. ja nu stundas laikā vairs nevar visu savākt.

Johannes!
I do not call you mine, I realize very well that you have never been mine, and I am severly enough punished in that this thought once delighted my soul; and yet I call you mine; my seducer, my deceiver, my enemy, my murderer, the cause of my unhappiness, the grave of my joy, the abyss of my destruction. I call you mine, and I call myself yours, and as it once flattered your ear which proudly bent to receive my adoration, so shall it now sound like a curse upon you, a curse to all eternity. Rejoice not at the thought that it might be my intention to pursue you, or to arm myself with a dagger to incite your ridicule! Flee where you will, I am still yours; love a hundred others, I am still yours; even in the hour of death I am yours. The very language I use against you must prove that I am yours. You have presumed to deceive a human being so that you became everything to me, so now will I find all my pleasure in being your slave - I am thine, thine, thine, thy curse.
Thy Cordelia.

nav nekā briesmīgāka par vecākiem (un vecvecākiem), kas to vien dara, kā vāvuļo par saviem bērniem un lepojas ar visu, ko mazais mīļumiņš pateicis vai izdarījis, ikdienišķas lietas pasniedzot kā ģeniālu sasniegumu, par ko visiem ir jādzird atkal un atkal. kārtējo reizi klausoties sen zināmu un ārkārtīgi garlaicīgu stāstu par jauno cilvēku, kurš toreiz teicis tā un citreiz darījis šitā un vispār taču ir tik ļoti mīļš un jauks, nesaprotu, kā man ir vairāk žēl - pārlaimīgo vecāku zudušā prāta vai bērna, kas vēl tiešām iedomāsies, ka visa pasaule griežas ap viņu vien.

no visiem mūžīgajiem un neatbildamajiem jautājumiem vismūžīgākais un neatbildamākais man tomēr ir viens - kā tev iet?
esmu to dzirdējusi miljoniem reižu un kādreiz pat uzdodu pati (gadās jau arī, ka interesē tomēr), zinu pareizo un vēl pāris iespējamās atbildes, tomēr muļķīgā kārtā šis jautājums mani vēl arvien ikreiz izsit no līdzsvara.
iezvanās telefons, telefonā nepazīstams numurs, bet pazīstama balss. un turpat jau arī kā iet? tajā galā un kārtējais mulsums un apjukums nevietā no manas puses. tā vietā, lai atbildētu automātiski un turpinātu sarunu, es pēkšņi sāku domāt, kā tad man tik tiešām iet un ko vispār var atbildēt uz tādu jautājumu, līdz pēc mirkļa mulsuma un neartikulētas stostīšanās izdvešu nezinu...auksti. un tad, kā beidzot atcerējusies, ka atbildi neviens no manis nemaz negaida, arī nu labi, jā.
kā tev iet, kā tev iet, kā tev iet. neprasiet to man, es vēl padomāšu, ka jāatbild nopietni.

mūzikas bibliotēkā, pa operām un klavierkoncertiem rokoties, manu uzmanību nejauši piesaistīja aizkustinošs skats. stūrī galdiņš, uz tā kaut kādas grāmatas, kaut kādas bildes. visam pa vidu balta papīra lapa, salocīta. uz lapas ar pildspalvu, necilā rokrakstā un rūpīgi pārvilkts ar zilu marķieri rakstīts: kurtam kobeinam - 40.
tālākais rīcības plāns skaidrs. k.k. mūžīgai piemiņai un bibliotēkas darbinieces negaistošai uzticībai par godu sameklējam jau pieputējušajos kaktos kādu smells like teen spirit un atceramies bērnību zūdošā nirvānā.