but there are days in this life
when you see the teeth marks of time
varētu uzsmēķēt, bet cigarešu nav un vilkties līdz automātam nav motivācijas. nekam citam gan arī nav, esmu bezrakstura cilvēks. (ar to nelepojos, bet slēpt tāpat nav jēgas) kārtējais word dokuments visu dienu stāv atvērts, taču nekas vairāk par virsrakstu tur tā arī nav parādījies, laikam vēl neesmu atklājusi īsto maģiju. total editing time ir mans vienīgais lepnums, mans lielākais sasniegums. miroņlīniju šajā gadījumā esmu šķērsojusi jau divreiz, kura nez būs liktenīgā, pēc kuras šī agoniskā un mūžīgā reanimācija beidzot noslēgsies?