2. Marts 2007

par mīlestību un vardarbību

nav nekā briesmīgāka par vecākiem (un vecvecākiem), kas to vien dara, kā vāvuļo par saviem bērniem un lepojas ar visu, ko mazais mīļumiņš pateicis vai izdarījis, ikdienišķas lietas pasniedzot kā ģeniālu sasniegumu, par ko visiem ir jādzird atkal un atkal. kārtējo reizi klausoties sen zināmu un ārkārtīgi garlaicīgu stāstu par jauno cilvēku, kurš toreiz teicis tā un citreiz darījis šitā un vispār taču ir tik ļoti mīļš un jauks, nesaprotu, kā man ir vairāk žēl - pārlaimīgo vecāku zudušā prāta vai bērna, kas vēl tiešām iedomāsies, ka visa pasaule griežas ap viņu vien.

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.