1. Augusts 2007
latviešu stāsti
rīgas autoosta, pienāk kuldīgas autobuss, sākas drūzmēšanās pie durvīm. visi sakāpuši, vietu vairs nav. iekāpj pajauna blondīne, ne pārāk izteiksmīga, miņuki palēti, blūzīte nedaudz noplukusi, vien pielīmētie nagi spīd un laistās visā savā krāšņumā. apmēram pusceļā jaunkundze pamana brīvu vietu (kāds sīkais ievēlies mammai klēpī) un apsēžas. saule spīd, autobuss ripo uz priekšu, jaunkundze iesnaužas. miers un idille, līdz viņai iezvanās telefons.
čau, es gulēju, nedzirdēju, ka tu zvani. a kas viņiem par daļu, ko es daru vai nedaru un vai precos vai neprecos, tā nav viņu darīšana. jā, viss, mēs tūlīt kārtojam dokumentus un uzreiz braucam prom. elementāri. nu nākamnedēļ vēl laikam ne, bet pēc tam točna. a tu zini, ka saņa otrajā būs pie tevis? jā, viņš brauc šurp un mēs braucam pie tevis. (..) klausies, a zini, kas par prikolu, vot es tev tūlīt pastāstīšu. vot, saņa bija pie drauga aizgājis, ja. nu tā, kuram māte nomira, vārdu sakot, jančuks, ja, nu viņš to māti nodūra. vārdu sakot, viņi tur dzēruši mājās, ja, un tā māte laikam kaut ko lekusies, vārdu sakot, viņš viņu nodūris. astoņi dūrieni, vārdu sakot, sagraizīta pilnīgi. nu tu klausies mani! kas? nu tur jau tas prikols, ka nav kas glabā! nu vot un viņš viņu šitā nodūris, ja. vārdu sakot, saņa pamostas pie tā drauga, pilna istaba mentiem, vārdu sakot, saņa prasa, kas par lietu, a šie saka jums te cilvēks nodurts. nu ja, saņa jau man saka, cik labi, mīļā, ka tevis tur nebija, tagad vēl būtu kādā labākā iestādē jāsēž. (..) a es te pati naudu pelnu, man viņiem ne par ko nav jāatskaitās, ja. vārdu sakot, saņa jau man saka, uzmanies, mīļā, kaut kad jau cilvēkiem tie prieki beigsies un ka man nav pie tevis uz kādu labāku iestādi jāiet, ja. labi, man telefons lādējas ārā, tad mēs būsim pie tevis, ja.
mīlu sabiedrisko transportu.