loneliness be over

kad gadās padzīvot kādas dienas ārpus vadiem un tīkliem, atgriezties kļūst arvien grūtāk. kaut arī palikt ārpus zonas tehniski būtu daudz sarežģītāk un atgriešanās ir neizbēgama, nelabums pēc ilgākas prombūtnes ikreiz māc arvien vairāk. bet nekas, pāries, pieradums tāpat nebūs ilgi jāgaida.
toties offline režīmā laiks iegūst citu plūdumu, un kopējā bilance ir neizsmeļama - 5 dienas un 2150 noripotu kilometru, divas dubļu jūrai ziedotas botas, miegainas acis no rītiem un mirdzošas vakaros, saules glāstīta āda un lietū izmirkušas drēbes. pilns, apaļš mēness debesīs un zem tā gaiša strīpa pamalē, dubļi zem kājām un mūzika, mūzika pāri visam, tik skaisti, ka bauda sajūk ar sāpēm un asaras nav apturamas vēl ilgi, ilgi.
tonakt es kaut ko sapratu - par skaistumu, kas sāp, un apslēptām stīgām, kas tiek aizskartas, par mūzikas spēku un dzīves neparedzamo paredzamību. kaut ko svarīgu, kas kaut kur ir.