I no longer hear the music

vācu kopā ziepju burbuļus un sajūtu lūznīšus, mēģinu uzbūvēt pati savu laika mašīnu un pārvākties pāris gadsimtus atpakaļ, kad cilvēkiem vēl rūpēja sarunas un bija daudz laika, bet trūkst nepieciešamo sastāvdaļu, zobrati ķeras, un kaut kas nedarbojas, kā vajag. mēģinu izlīdzēties ar telpas mašīnu, aizvērt logus un aizbāzt to šķirbas ar vīna korķīšiem, saglabāt telpu ap sevi. tikties tikai ar tiem cilvēkiem, kuri man patīk vai vismaz interesē, uzklausīt tikai argumentētus viedokļus, nevis tukši emocionālu bļaustīšanos par kaut ko vai par neko. varētu taču strīdēties un runāties līdz patiesības gaismai, tikai tas pārāk reti kad izdodas, jo diskusijas visbiežāk vai nu nemaz nesākas vai arī beidzas ar klaju viena skatījuma propogandu no vienas puses un garlaikotu, klusējošu vienaldzību no otras (parasti - manējās). mani nogurdina visi tie jau gatavie viedokļi, kuri katram ir par jebko un ik dienas tiek bārstīti apkārt kā smilšu graudi vējā, tāpat kā nogurdina sava nespēja par kaut ko vēl iestāties un mēģināt paskaidrot. es negribu mētāt pa labi un pa kreisi savas atziņas, nedz arī pārņemt citējās. es tikai gribu nopurināt smiltis un sarunāties.