aiz loga garām slīd vilcieni, autobusi. šķiet, ka pasaule uz mani neattiecas, mūs šķir stikla siena, viss rāmi plūst garām. es vēroju un neiejaucos. luksofors no skaudības kļūst zaļš, kā teikdams – dodies vien tālāk, uz priekšu! saprātīgi būtu bijis viņam paklausīt, tomēr kā arvien mazliet vilcinos. ap stūri aizlokās autobuss un nozūd tālumā, tam ir pašam savs ceļš braucams, mūsu virzieni nekrustojas un arī nepārklājas. iedegas sarkanais signāls, ceļš nu ir atkal slēgts. nekas, es nekur nesteidzos, varu arī pagaidīt.
iesēžos autobusā, kā vienmēr pie loga. man ļoti patīk braukt. ar vilcieniem, mašīnām, autobusiem. uz kurieni, tas jau nav svarīgi, braukt taču var uz visurieni. un es arī braucu. tikai pēc brīža konstatēju, ka man jau atkal gadījies aizmirst, ka manai iekāpšanai autobusā un visam šim braucienam bija arī kāds cits mērķis. laikam vajadzēja izkāpt jau iepriekšējā pieturā, bet nu jau ir par vēlu, durvis aizveras. jābrauc vien tālāk.
manam ceļam nav mērķa, ir tikai plānotas un neplānotas pieturvietas. ceļojums līdzinās šaha spēlei – es domāju pāris gājienus uz priekšu, tomēr allaž pārāk piesardzīgi, jo mans mērķis nav uzvara, bet tikai nākamais gājiens un nekā zaudējama te nav. ir tikai laiks un vieta, es zinu, kur man ir jābūt, lai paspētu uz nākamo vilcienu, kurš nogādās atkal citā nākamajā pieturā ar pārsēšanos. man tur vienkārši ir jābūt. bet ja nu vilciens tomēr jau aizgājis, lai iet. es varu braukt arī ar citu. un ja vajag - tad arī citā virzienā.