sauciet mani par antisociālu mizantropu, bet es vienkārši nespēju komunicēties ar cilvēkiem, kuri spītīgi turas pretī jebkuriem veselā saprāta principiem. ka tik kaut kur problēmas atrast. un var viņiem nemaz neprasīt, kas par lietu, jo atbilde, visticamāk, būs aizvainojuma pilns "nekas". skaidrs, ka nekas. neies jau atzīt, ka tikai no kārtējās mušas zilonis uzpūsts. un tad vēl tas mūžīgā upura sindroms, oij ņemogu. varētu padomāt, ka visa pasaule tāpēc vien pastāv, lai pāris idiotiem dzīvi maitātu. nu i pie velna viņus visus, sēdēšu savās četrās sienās un turpināšu filtrēt realitāti. kamdēļ gan man savu mieru traumēt.