satiku bērnības draudzeni. kādreiz kopā šuvām lellēm kleitas un sapņojām par lielo dzīvi. vidusskolu viņa kaut kā vēl pabeidza, taču pārlieku safanojās par tolaik populāru gotiskā roka zvaigzni, un meitenei aizgāja ciet. nē, nu katrs jau bērnībā ar kaut ko ir aizrāvies, bet diemžēl ne visiem tas pāriet. kopš tiem laikiem viņa ir pabijusi tvaika ielā, vēl šur tur, bet parasti savos divdesmitunciktur gados sēž mājās, mātei uz kakla, neko nedara. tiešām neko (man grūti saprast, kā var tā gadiem nedarīt Neko, pat neko nedarot) - grāmatas nelasa, filmas arī diez vai skatās. ja nu vienīgi televizoru, visu pēc kārtas. droši vien drillē to pašu gotisko roku. sēž, pīpē un rij savas nervu zāles. dienu no dienas, jau gadiem. nekas viņu neinteresē. katru dienu griež vēnas un ik pa laikam gandrīz uzlaiž gaisā visu māju, mēģinot noindēties ar gāzi.
tagad, kad uzrakstīju, tas izskatās pēc parastas, atsvešinātas ņirgāšanās par tā saucamajiem pokemoniem. diemžēl, saskaroties ar to realitātē, rodas spēcīgas pārdomas. piemēram, par to, ka, kamēr man ir pietiekami daudz veselā saprāta, labs darbs, kaut kāda izglītība, pietiekami daudz naudas, un varbūt arī kaut kāds pseidostatuss daļā sabiedrības, es varu sēdēt un čīkstēt, ka tas viss jau neko nenozīmē, ja nav tā un ja nav šitā. bet tas viss ir, atvainojiet, bullšits. jo tā tomēr ir mana izvēle, un ja arī man kaut kas nepatīk, man vēl ir pietiekami daudz iespēju kaut ko mainīt. var jau teikt, ka arī viņa izdarīja savu izvēli, taču ir viena būtiska atšķirība - viņai citas vairs nebūs. ja nu vienīgi pievērsties, piemēram, kristietībai un sākt jaunu dzīvi, bet tam es diemžēl neticu, jo arī šādai izvēlei tomēr vajag kādu motivāciju.
ir laikam vērts painteresēties par bērnības draugu dzīvēm. tas dod iespēju padomāt, kur varēji nonākt tu, ja nebūtu tur, kur esi.