maklesfelda

pēdējā saprašana par sievietēm, jo vairāk viņās cenšas būt karjeristes, jo sliktāk.
Es teiktu, ka esmu noilgojies pēc sirsnīgām meitenēm, ne galma dāmām, pēc sievietēm kas māk skūpstīties
un mīlēt, kuras ir spēcīgas un dara to, ko māte daba likusi, ne muti virina, kā lielveikala rimi durvis
un darbojas ar gudrām sejām politiskā arēnā.

šodien senas atklāsmes kā lietus piles pēc kino šaudīja manu galvu.
Taču varbūt tas ir pa īstam.
Es saiziešu no darba, aiziešu no sporta, pametīšu lielpilsētu, no tā es visvairāk baidos, aiziet no Rīgas,
jo man te paliek iedzīve, cilvēki un augstkola,
bet aiz katrām durvīm, kuras ver ir kaut kas jauns,
tāpēc es varbūt iešu iekšā.
Zvaniet man, es esmu dzīvs!!
Vislielākā kropļu vēlēšanās ir pakustināt pirkstus,
piecelties saviem spēkiem kājās, cik daudz reizes viņi to ir iztēlojušies!
Noplūkt zāli ar rokām, skriet un pakrist čaukštošā siena gubā un klausīties,
kā zem muguras lūst siens ar spicākajiem galiem tas ieduras gurnos un putekļi
iekrīt acīs un tās asaro, kā apmākušies mākoņi.
Tikai invalīds spēj novērtēt tādu prieku.
Šodien es sapratu, ka negribu ņemt tikai daļu no šīs dzīves..
Jo dažreiz mēs neapjaušam, ka esam kā dzīves invalīdi, kas neredz nedzird, kas neiet un neelpo..

Kad ir runa par mīlestību
es parasti runāju par Prāgu,
taču šoreiz nekā vairāk par viduvēju brāgu.
Laikam jau jaunības atmiņas bija tik košas,
ka visus šos gadus neredzot pilsētu likās, ka tur ir kā Ievai un Ādamam dārzā.
Taču tāpat es gribu dzīvokli pašā Prāgas centrā!!
Prāga atgādina lielo mammu Rīgai,
tie materiāli, kuri palika pāri tika atvesti uz Latviju un uzcēla Rīgu.
Tāds iespaids man par divām nozīmīgām galvas pilsētām manā dzīvē..
UN,jā, atvedu Boškovu..

Ir beidzot vasara
un es metos kā tvaikonis pa jūru.
Sasodīts, dažu brīdi nevaru saprast uz kuru pusi.
Gribu, gribu dzīvot...
Nu tā lai paliek aiz manis putekļu jūklis
un reizē ir labi.
Vēl nedaudz nemiera galvā nedēļas divas.
Tad ņemšu aiz rokas un brauksim dzīvot pie ezermalas
Ar cinismu pakausī un sarkasmu uz mēles
Tā lai ir jautri..

cits gadalaiks, citi cipari,atradumi,
citas zinātnes un zālēs slimībām.
Galu galā tās nav manas mājas
un pilsētu terašu skati
un nekas vairāk par paparaci ,
ja es sāktu glupi stāstīt par Cicerona pili,
kādam būtu te jāpaliek
un jādod impuls citai dzīvei,
citam mēģinājuma pēc pārmaiņām
ķerot labāku iedomu tēlu.

Es tā nevēlos
Es maldos dzīves aplokā,
ķerot pēc esības jēgas
ar saparatni, ka ir jādzīvo.
tā vienkārši virs asfalta izspārdot gāzes.

es esmu ar visiem un neesmu ne ar vienu
tikai sāpes agonijās mēdzu izprast sekas,
bet alkas pēc dzīves,
kuras pumpē sirdi
padara vāju,
jo nesaprot, ka tajā jau slāj
tas es esmu.
dalu ar jums telpas sienas un uzvalkā sakrāto pafīmu.

Reizēm piedzīvot evolūciju ir sasodīti jauki
tad dzīvi paņemu tik viegli kā ūdeni pasmeļ no trauka.
Maskas kļūst bezjēdzīgas kā lapas sagrābtas kaudzē,
tāpat kā lapojoš koks sakalst bez lapām
tāpat mēs bez iekšējās vēlmes sitamies pret klinšaino krastu
un nevaram nokratīt bailes no drošiem soļiem
tāpat rīta zvaigzne metas riņķī un atrod jēgu
tāpat man ir vajadzība braukt sarkanā poršē
ar 60.90.60 protams blakus uzpumpētām krūtīm
brūnu kā grilēts cālis
tas
uztur mani pie elpas
guļošu pelekā palātā
saslēgtu sistēmā
ar pēdējiem vārdiem uz lūpām
"mostieties klusumā sirgstošie ļaudis"
Ēģiptes priesteri joprojām gūst uzvaras pār mums
pēc garām vientuļām stundām es to saprotu
tie ir meli.
lai tu saprastu tev nav jābūt tārpam,
tev jāatver acis
tas es esmu.
ne dons vai brunčos atstātas pēdas

Dievs esi tu pats un pats esi sagatavojis taku. pa kuru tev iet,
tev tikai jāprot lasīt zīmes, lai no tā nenoiet,
taču būtībā no sevis neaizbēgt.

laiks kurā es dzenos kā nevaldāms spiets
ir apburošs kā komēta,
kas pēc tās parādīšanās skan visos kanālos
kā kovārņa kliedziens
un nostaļģiskās atmiņās ir pārpilna laiva ar bēgļiem

Horizonts pazūd taisni priekšā
kā pazūd bultas izšautas miglas mākonī,
bet mērs kurš nereti pazūd zaimojot Dievu
tam būt visos virzienos
kā ūdenī pilieni
kā atomā protoni
kā visas saules kopā

un tā mēs sirmojam te blakus pareģojumiem
gluži kā atdodami parādu par iepriekšējām dzīvēm
kurā nebijām kā akmenī iekalti vārdi

Aiz mākoņiem, šajā utopijas klēpī
viegli aizmirst par mātes rūpēm,
kad es tur nonācu es plauku un dziedāju estrādēs,
trankāju savvaļas zirgus
un diedelēju pie kapelāna grēku atlaišanu
par iepriekšējām dzīvēm.
pastaigas ilga kā gadi
un kapu vietās stiepās mūžīgi elizejas lauki
tad pēkšņi mani izrāva no nebeidzamās elpas
kā zvirbuli izmet no ligzdas,
lai dotos lejup pa sudraba ceļu
pie jums večuki.
Tā kopā laimīgs sēžot pie kamīna
sirmotu
ar vīnu rokās godinot to subjektīvo laiku
viņš ir vientuļnieku karalis
un vientuļnieku brālis
šīs mūžīgās asinsrites ķermenis.

ja nav ābola nav jēgas traukam,
kurā to likt

viss kas man vajdzīgs nedaudz laiks
un ziemassvētku klusais pateicības gadalaiks
nedaudz ticības un kāda čuksta zīme

Ja man pretī būtu divi vīni es dzertu,
bet tur sēž bērns 89.gada dzimušais čūskas ērms.
Uz mirkli es biju mēms, kad viņa piesēdās iepretim
sintētiski sarkana apaļiem vaigiem, prasta, acīm mazām
iekaisušām kā zirņi bez vaigu bedrītēm, bez sievišķām līnijām,
kā vārīta biete.
es nevaru turpināt lasīt remarku
dzirdu ieķērcas mazais dārzenis, tas meklē telefona lādētājam
kontaktligzdu un pats atbild jau aizsmakušā balsī
"božinka vācija drīz nāks un būs kārtība šajā korumpētajā valstī"
nedaudz apmulsis vaigā, klusēju
izvelku lapiņu. man tas ir jāfiksē!
viņa visnotaļ aizies trešā reiha pēdās, ja tajās nestāv.
es neesmu vairs rāms
vien blakus solā blondīne dziļu skatienu lauž manējo.
vēl klusēju.
ir vēls.
vilciena dārdi atsākās izkustoties metāla sakabēm no stacijas.
gaismas aiztraucas,
kā naktī mašīnu lukturi savelk svītras
te izvelk aliņu, kurš vienā maisiņā ar pareizticīgo grāmatām
mazais tuklītis cieti tic gan pareizam garam, gan arī alam.
viņai ir trīs nieres un puisis iekļuvis avārijā, bet parīt viņai
pamātei jānodot plazma par 4.Ls litrā,
kas viņā par pievilcību,
pat Klūnijs apsēstos paprasīt laiku, bet te ir Latvija pretī apsēžas jauneklis
izspūris, tirgus drēbēs, falšās dadas sporta kedās, sliktā krievu mēlē
lauž valodai ceļu.
viņai zonā ir draugs gatavs palīdzēt uz vārda, bet kad sit tēvu,
viņa to mīl vairāk
roka pastiepj oskaram alu
rādot mazu padevību
viņš iedzer
pēc pazīšanās
osis viņas mīkstajos taukos atrod vietu
un trīs pieturas tālāk
tur piešķiltu cigareti vagona tualetē.
konduktores klauves pie tualetes durvīm pārtrauks klusumu
tikmēr dziļās acis iemigušas .
es turpinu lasīt, bet jauneklis aicina izkāpt pieturu ātrāk
Kur uz mežu? atbild tuklēns
tu neuzticies? samulsis oskars atcērt
es gribu runāt ar tēti.mazā uzbļauj
oskars aiziet
viņš negribēja krāpties
šovakar mežā...

Labrīt!
Blakus bītls tavā gultā
bet tu vēl vecās notīs
kā fēniks neesi augšāmcēlies

pelnu vietā vieda Magdalēna died
pārcilāti trauki iestingst gružos
karaļskudru bari pārmāc visu telpas garu
te nav ne trokšņu ne karu
Gruzijas pilsētās krievi un amīši dod
uz taloniem ķengas
un tie tik spridzina visu kas apkārt
a japāņi dzer sakē
a manā gultā gana daudz panka
un cukurs birst pa malām,
asenis rokās ir traipi lopā
kas rītā pārvēršas jokā

Joks!ir kā pulēts miets
ik pa brīdim uzrauj skabargu.

Lec virpulī, kas tevi velk un nebaidies uz kuru pusi vedīs
tur noteikti tu nebūsi vēl bijis

ES BAIDOS! UN JA MAN APNIKS?

nu tad klausies! Vai zemei redzi apvāršņus?

JĀ, TUR IR TIE PIRENEJU KALNI UN TUR IR ĀBEĻDĀRZS
MET LĪKUMU UN IZGAIST SKATAM

bet iztēle? ko tā tev atver logā?

MNN VAI TĀ TVER VISU?

tā kliedē apvāršņus kā acitons ēd nagulaku
tu neredzi ne galu ne malu. par to tu nešaubies vien ievēlies,
šī slimība ir tavu nervu auglis

JA VISS MAN ŠĶITĪS APNICIS UN RODAS VĒLME ATRAST DURVIS?
TAS BŪS KĀ IEKRIST AKĀ ES NETIKŠU LĪDZ GAISMAS MALAI

Nu redzi, ja arī būsi istabā bez durvīm un logiem vai tvaika ielā 2
tu tikai aizver aizver acis un dosies mājup.
staigāsi gar mīļoto senleju, klausīsies lapuvējā mīdams kājas rudens krāsās
un sajutīsi svaigi ceptu maizi agros rītos ejot uz pastu.
Nu klausies, ja ir izeja no bezizejas
tad manā klēpī tev vienmēr atradīsies durvis.

koments...
lieta tāda.mēs visi šaubāmies.tas ir normāli.apstājamies pie kaut kāda lēmuma durvīm
ar domu, kas notiks ja pamēģināšu cik daudz man tas nozīmēs,
nožēlošu?nenoželošu?bet kas notiks ja nepamēģināšu?
dažreiz šādos brīžos man gribas teikt.ei savācies taču. tu tik daudz domā par to, nepārprotami tas tev ir svarīgi
tač reiz
jānoskaidro, ko vērti būs soļi,
jo
labāk ir zināt cik slikti var būt, nekā mocīties par to cik labi varēja būt!

lecam virpulī!

Viņi pirmoreiz satikās parkā Ridžs un Līna appīpējušies marihuānu.
Jau tad viņu jautrās roķeles tiecās taustīt ģenitālijas. Abiem ātri izdevās sacelt troksni klusajā parka nostūrī uz soliņa ar koka redelēm un nevajadzīgu augstu sētu. "Lai jau redz pirmā stāva vecā Dana": viņi smejoties noteica, kā piemilzušais dešuks dod pienu un rozes rokās uzrodas nektārs. Līnas vecums netraucēja Ridžam, kuram tikko bija palicis 23.nieka 14 gadi viņus šķīra. Pirms abi devās prom, kā bija plānojuši lejā pa upi uz okeāna pusi Līna uzrakstīja testamentu. Savu dzīvokli novēlēja nelaiķa māsas vīram Mego, kurš viņas īpašumā bija nonācis daļēji ķēzoties ar resno Kalvi pa gultu un ļaujot sevī no muguras grūst Reinardam ar seju iespiestai lāčādas paklājā.Viņam bija vāle, ka neauga pat zāle.Arī tā bija maza kripata lipekļa, kas pabija viņā visos šajos gados. Savas mantas Līna novēlēja savai draudzenei Alīsijai, ko viņa vienmēr apskauda savu garo un biezo matu dēļ. Savukārt Ridžs paņēma divus šortu pārus,vecākiem pateica, ka dodas brīvprātīgajā darbā uz trīs mēnešiem uz Āfriku un bija prom nākamajā rītā sagaidīt Līnu uz jahtas, ar kuru burāt iemācīja tēvs, jo tas bija viņa vaļasprieks, ko viņš centīgi aprūpēja dažkārt pat aizmirstot savu ģimeni. Par tēvu Ridžs nelabprāt runāja. Viņš ilgi pārdzīvoja skatoties tēva aukstajā sejā, kad zārks aizvērās. Viņš labāk izvairījās no sarunas, lai arī tas bija līdz jūtīgs apvaicājiens.
Tēva jahta vairāk līdzinājās baltai mājai. Akurāti izliektām niķelētām margām, lielu kajīti, virtuvi, 8. metrus augstu mastu, baltām burām ar melnu kaķi, kura talismana spēkam ticēja tēvs un koka klāju, kur čukstēt Līnai ausīs neķītrības un rīvēties vienam gar otru,saulē pārkarsušiem no uzbudinājuma.
Līna tikko spēra soli uz platās laipas un Ridžs pagriezās.

Sieviešu kļūdas pēc vienas gadījuma nakts no rīta (un vīrieši klusībā nodomā pie sevis!)

zini, es tevi mīlu: saka naivās, kuras nēsā puķainu kreklu
(kātad, tad pateiksi cik tādus kā es jau mīli?)

Būs jānopērk otrs fēns, lai no rītiem var pie tevis matus izžāvēt: saka piekarināto matu princese
(nu ja, nopērc trešo tad ar, lai vecāku mājās arī žāvēt varētu)

mīļais tu droši ej, es vēl pagulēšu: tāda, kas staigā uz augstiem papēžiem, dzer pepsi,skatās Santubarbaru un vienatnē pirž.
(jā jā, paņem manas mašīnas atslēgas vēl. aizbrauc pakaļ mantām un vakarā varbūt ievācies!)

Vīriešu kļūdas pirmajā randiņā (un sievietes nodomā pie sevis!)

tavas acis ir kā ezeri tu esi skaista: saka Itāļu ērzelis bez sirds, bet ar lielu peni
(un ko tad met acis uz manām krūtīm, kad runā? domā es tagad metīšos zem galdiņa pēc darbiņa?naivais)


pārvācies pie manis dzīvot Vecrīgā: tam džekam nauda pa priekšu brauc, bet peņa vietā kapalauks
(paga nestrēb karstu čalīt. tu domā man ir svarīgi ar kādu mašīnu brauc?es pat nezinu, kas tev par runci biksēs mīt!

un te vēl kolektīvais vīriešu sauciens sieviešu sabiedrībā:)šo te atceras meitenes.
sekss nav galvenais - "pats nodomā", bet kaut kur taču jāiebāž, "pats paskaidro" sievietēm jau ir tikai caurumi,
kurus jāaizpilda "klusi nosmej"
(un kā tu domā tavā priekšā caurums sēž? apsit trīs reizes savu spriguli un nedomā ar rūķa galvu)

es neesmu dzimis bostonā
stāsts ikreiz aizsākās jūdzēm tālu no vietas,
ko saucu par mājām.
ar optimismu
kas šajās vietās mājo
var pabarot tūkstošiem visuma korejiešu saulesbērnus.
tāds ir sākums.
mātes vienmēr zin,
kad labāk klusēt
un kā atgūt dzīvesprieku
pēc sīkstas cīņas
taču viņām dzīve viendien nesmaida,
tās ikreiz,
kad kāds aiziet nebūtībā
atceras visus tuvos un pārrēķina katra laiku
līdz dvēseļu putenis paņems pie dieviem.
viņas vīrs labāk padara galu,
kā cīnās slimības acīs gar kapa malu.
protams, tas ir plus
globusā visiem tā jau vietas trūkst,
ja neatradīs virs Āzijas vēlvienu Hirosimu un Nagasaki
mums pārāk tāli tie apslēptie krasti.
šķiet ka viss pakārtojas,
kādam kas neļauj sabrukt pilsētām,
bet tās ir kritušas jau tūlkstošiem gadu pirmstam
un varbūt ir laiks amora ērai,
kas eksistē vairāk par putekļiem sabirušiem pie sienas,
tos parasti notīra reizē ar slapju lupatu
vai lietus sezonu laikā,
kad gais ir kļuvis neizbrienams,
kad troksnis lūst no celsija grādiem,
kad ģēniji nedzimst tie mirst kā bāreņi ķīnā.
Un klīst runas,
ka eiropu paņems ķīlā
paliks zem vienotā karoga brīvā
un čušs aiziet tavs uzņēmums
kā zivis grīvā.

mēs mirstam un reinkarnējamies ikreiz citā vietā,
kur mātes spēlē lielu lomu. lai ko tu būtu nopircis vai uzcēlis.
tas viss ir putekļi.cilvēki atcerēsies to kā mēs mīlējām
savus tuvos un visus sev apkārt.

dzīve maina cilvēkus,
bet nemaina notikumus ap tiem

kāds tārps tāda māja,
dubultais zods ir kārtējā politiķu siena
pa to var paieties tā šubi dubi
un atspulgā zem lielā vēdera var redzēt
kas notiek tur lejā
ar vali vai brašo cinīti

solījumi birst kā grūbas no maisa
padomu vienā katlā maisīt
ir tas pats kas tukšus pupus spaidīt
a savācot čupas,
kas aiz viņiem paliek
var taisīt mājas
kā jūrmalas smilšu pilis

tie ir pierastie vēlēšanu saraksti
kas piepildās kā brūcē sakrājas mikrobi
tie ir maitēdāji grifi
da nē viņi ir iespiesti durvju pauti
nu nē taču tie ir taukos apauguši pakauši
te ir vajadzīgi polikapi
ne vairāk ne mazāk 85iem procentiem

nogurums ja tas būtu
tas paņemtu kājas sev līdz
un lēkājot uz rokas atrastu mieru

šajā siena gubā drīzāk pietiek vietas pilsētai kā Rīga
pilsētnieki tāpat jau bēg
kā skudras no lietus
prom uz nemirstīgo zemēm

kad pļavās vairs nedīgs latviešu dēsti
tā aizaugs ar citu karogu krāsām
un piebirs ar svastiku,
ja paprasīs kungi no krēsliem

un vecie
lai mirst uz atkarotām zemēm
zemtekstā iečukst
parādes švīti
bērni būs jāņem uz krīta
patversmes namā
vai jāatsit Āfrikas sētās
par tiem jau tagad sacelta brēka,
bet rīt jau katrs ceturtais
tiks atstāts bez maizes
par to ja klusē nerunā ēkās
kā trīs simti pieturas "Straumēni"

tās aiznes un remdē kad gali ir jūrā
un aplietās puķes uz palodzes klusē
tās beidzot sintēzi jūtot spēj ziedēt
aiz kara laukiem pāris dusošās
Laimdotas mostas...

Kino ir vēl viena pastaiga
tā ļauj uzvilkt citu ādu
un pāriet pāri ūdenim
kā darīja Jēzus

Tad atkal atgriežoties
var nolikt atslēgu žūksni, maku uz kumodes
un dzīvot tālāk,
tālāk var pārieties pa mājām
kailām kājām minot pēdas
rasainā dārzā,
skaņot ģitāras stīgas,
lai iegūtu precīzas vibrācijas tonusam
vai patiesi būt.

kad no kraujas nolēca brieži
es nedevos līdz.


dzīvot gribas tik ļoti,
ka slapjas zeķes uz miesas žūst

katram gribas sarakstīt savu stāstu
savu grāmatu, uzcelt māju,uzburt drāmu,iekopt zooloģisko dārzu,
bet mēs visi kopā bieži aizmirstam, ka mēs jau to rakstam...

šaubas ir liekas tavam mieram
tās neaiziet pat ar pelniem,
vieta atrodas pat neesot
ārpus pilsēta robežām,
kuras neved uz mājām vai aizsaules straumēm
domas plaiksnī kā zaigznes pie debesīm katru skaidru nakti
un noraugoties tajās
ir jāsaprot,
ka katrs rīta cēliens ir tavs stāsts,
kas kā līnijas sievietei pasvītro augumu
pasvītro tavu dienu
kā Mistera Bendžamina Pogas dienu.

PVK
Pievienotās vērtības kukulis

piedo.viss kārtībā?

tepat vien ir šī jautrā saule
ko ne tvert ne taustīt
kā melns uz balta rakstīts
stāv tādiem pašiem burtiem
celies augšā !!!...

tač kāds jau atkal priekšā izelpojis gaisu.

diena pārtop naktī tikpat ātri
kā beidzas tēja
nokaitētam kā metālam kaltī
paskrien ziemas saulainā pēcpusdiena
tikai tāpēc ka kājas pirkstam sāpe
uzmilzusi izmisuma rēta.

par to grāmatas nebeidzas!

sapņi kavējas durvīs,
tie ir kā teātris svētdienā,
kuri ietērpjas jaunā
realitātē
te Sahārā virs draiskās smilts segas,
te Gambijā cīnoties par neatkarību 60mitajos
un tirgojot zemesriekstus Eiropas māmuļai

es pakaru karogu augstu gaisā
un tvarstu patriota kaismīgo seju
ar leoparda kājām pārskrienu
dārzu un esmu pie mājas
skan radioballs
zemnieki ieņēma Rīgu
pie saeimas atvesta dāvana
stāv ZĀRKS

zemitāntilta pusē
kad visas asaras notek pa seju
tā uz leju pukš pukš
krūtīs ir atkal kapa tukšs

klusums neviļus kustina kāju īkšķi
netīrumi aiz nagiem jau ievilkušies
ar smaku no līķu kalniem


tā bija pirmdiena
kad viņš pirmo reizi satikās ar Liko.
smaids nebeidza stiept sejas ādu.
Džonatans viņam iepatikās
tā it kā izraudzīts pirms tam.
pravietis saticis mācekli

kā ūdens pirms brokastīm
nolaupa miegu acīs
mirušie kraujas kalniem
kā smilšu pilis jūrā
uz vārgajiem Džonatana pleciem.

sapnis pārtop rētainās
rokās,
kuras nekad nespēlēs arfu un nesmērēs sviestu uz rupjmaizes
savu balto kreklu jānomaina
pret svītrainu pabiru
kā kārtainu krēmu
vecāku mājā, tikai bālu.
cietumu
rietumos vēl pārdzīvotu
šādiem cilvēkiem tur nav grūti piesēsties
pat ja būtu Džonatans negrauztu vēnas
uz lāvas būtu vieta aizmirsties vienam
miskastes spaini piemest pilnu ar nelāgām vēstulēm
uz mājām
bet te papīra nav.
šī dzīve paliks kā krusts
uz visām pārējām
kad reinkarnēsies kā stabs
vai garāmgājējs mirušās bērna mātes
sejai
tev būs jābēg aiz bailēm,
jo viņa būs sajutusi tavu pārdoto dvēseli
...bailes ir tikai galvā...Tu klusībā runā un mierini dūcošo spietu sev galvā...


un visi laikraksti raksta slepkava noķerts
pakārt, sodīt pēc 90desmito kārtības
krēslā ar strāvu.

Džonatana atzīšanās:
psihiatri, eksperti, tādi paši psihi kā es
pratina tirda un neļauj sapūt aiz kauna
aizelsies skrāpēju sienu
un dienu pēc dienas lūdzos pēc elles
bet kā jūs sodīt varat cilvēku, to daļu manī, kuru
savulaik par tādu saucu, ja paši neesat pat gūstā ņemti
pēc kara pat cūkas zin ceļu uz bedri
ar cirvi, kas līkroča Liko rokās
spēj sapūt
karājās aizsedzot sauli no Dieva,
kas naktīs deva gaismu
pēkšņi ir tāls
virs galvas nosmako cirvis
un stāv man iedvešot bailes un tumsu.
NU?
"cirtīsi? dzīvosi!
izbēgt gribēsi mirsi kā pelēkie kverpļi"
es cirtu nezinot galu
sākumā tiku cipariem līdzi,
bet lēnām pazuda skaits
jūs visi lamājat un spļaujat, spļaujat, spļaujat naidā man virsū
otrreiz es neiekristu labāk mirtu
par trīs ziemām pie krāsns un rokām no mātes
sakiet!vienkārši atbildiet!
jūs mainītu sevi pret citu, kad jums rokās ir atslēga?
es atzīstu nepieredzētu vājumu
es labprāt aizietu
klusi pie citiem...

pilsēta šalc aiz maniem soļiem
pa punktam ieliekot kliedzošā sirdī
tā pa vienam
smilšu graudi nokrīt pulkstenī

es nedzirdu atbildi
pilsēta kliedz
bet jūs gļēvie vaļi
nevarat pabilst pat vārdu


tikai tad kad pacēlu cirvi
pār 20mit jauniešu galvām
es ievilku elpu
un iedegos no jauna


tu zīmēji mākslu ar cirvi
...viņš teica...

SP.3.

šī ir dīvainākā vieta kur notiek
viss dīvainākie notikumi
šeit ir viss kas tiek piedzīvots un vairāk,
parādīts, kad esi palaidis gar ausīm, lai nekļūdītos turpmāk.

sporta zālē par brīnumu norit neierastas aktivitātes
mēs sēžam uz soliņa noskatāmies nevienam neizsakāmos priekšnesumos
lēnu garu pasākums iet uz beigu galu
apkārt valda brīva atmosfēra
sēdēt mēs pārceļamies uz grīdas
pieklust trokšņi atnāk treneris
izdala izdarāmos darbus un pats aiziet
man blakus apsēžas cilvēciņš ar masku
tā uz viņu tagad raugos
pēc notikumiem, kas piedzīvoti neskaidrā garā
visi
nekļūst jauki
viņam tā ir vienīgā vieta
kur ieraugu vairāk par mānu.
sākas saruna, kas būtībā norit ar skatieniem
viņš parāda man savu bērnības foto albumu
sejās tāds patīkams smaids.salds.
es nebūtu tam ticējis ja tas nenotiktu
skatoties albumu viņš man liek meklēt sevi
un nekādi, piedot, tā varbūt ir baigā skāde man,
redzu ne tev
jestrs prāts,
taču es nevaru atpazīt
un te man doma atkal
tev uz sejas vienmēr maska
tāpēc tevi nebiju redzējis
nekad pa īstam
vienmēr aiz tiem apslēptiem vaibstiem
starp kuriem laužas īstie.
šodien ir citādi tu nāc uzticies
izstāsti savu bērnību
atklāj savu īsto Es, kas aiz visiem bijušajiem mīmiem
likās liels blefs
taču te nu tu esi. blakus.
smaidi,klusē,uzticies,ceri
kā ceriņi vasarā
tie nekad nevīst.

kaut ko gribas man. tev.
a man visu laiku gribas
tad apsēsties lotosa pozā,
tad piecelties un paelpot uz balkona,
a citreiz seksu liftā
un tāda sajūta, ka cirkulis nebeidz griezties
pat tad, kad gulta ir saklāta, mājās ir kārtība
un pretējā logā sieviete pārģērbjas.
nākamajā vakarā viņa jau ir manā gultā
klusu čukst ausī tā uz mūžu
jā, bet arī man ir ko teikt
klusi nodomāju skatoties grieztos
eh..
nez kurā zemē vis mazāk elektrību iegūst
no ūdens?
Kalifornijā, tur vējš ir lielā svarā.
es dzestrā rītā aizelsies izskatos vis labāk
mati vējš.mati vējš.
domas šaudās
tādos apjomos, attālumos, kuros viņas pabijušas, nav robežu.
domāt ir skaisti un apcerīgi

viegli pieliecies un esi Jūtā

migla pāršalc okeānu kuģojot ik rītu

Indija ir skaista tikai naktī
dienā jāskatās zem kājām

Kiprā parkos aug mandarīni

Prāgā ja būtu vairāk kā 24
laika stabi
būtu tik pat labi

tā dungojot Mocartu
pavadi dienu, divas
takā būtu jau jāmeklē ceļš atpakaļ,
taču tā vairs nav
bumbulējot paiet vasara,rudens, ziema,
diena pēc dienas ievelkas, kā rētas uz ķermeņa

aste paliek aste,
kas velkas un moka muguru.
slinkumam nav robežu
un maskām
kurām rotāt tavu seju
patīk vis labāk es paspiestu roku, ja dotos ziemeļu virzienā
eh kas par joku,
kad visas uz galda nīkstošās
glāzes ir tukšas es kļūstu
labāks
sūtiet vēstules naiviem tekstiem un sakiet labu,
man patīk.

tie draugi, ceļa stabi
apjož ap koku un uzsviež augstu gaisā
ar kājām uz leju krīt tikai kaķi.
prāts ir skaidrs un labās mušiņas,
kuras grib pasēdēt uz manas mazās muguras
nopurinu nost, kā govis karstā pļavā
tāda ir šī diena.
nākamā pietura kapi
sen neapciemoti radi
vilciena balsī iečukst kāds ausī
un pakausī caurums trīs collas kā sietā.

gads.
tas dažkārt sākas kā kārtīgs bads
kalnu grēdu malā tur austrumu pusē
kur nelīdz pat migla
kas sien acis kā milti sietā

trešā reize mūsu ticējumos parasti
ir uz laimi.
saka ja reiz divas ir pa pakaļu tad trešā
skūpsta uz lūpām.
bet nekā tu drīzāk turi sevi gūstā
ne mīļotās rokās kūsā

apstājies un baksti ar pirkstu
pelēko rievu pakstī
tādā viduvēji pabeigtā taktī
līmē nepabeigto puzli uz krūtīm sev

un dziedi
laime nāk tad kad to vismazāk gaida
laime smaida ja smaidi tu ar
idiots.
nomirt var gaidot.

SP.1.

viņa atkal ir klāt kā tāda rīta kafija
tikai šoreiz
aiz muguras stāvs pūlis galvgalī
kāds paņēmis rungu puisis.
pati nedaudz gurnos platāka
sejā iezadzies bālums
un gaisma, gaisma,
rūpnīca par kādu gramu kļuvusi tumšāka
tie dzen mani taisnā virzienā uz alu
kur vairākos stāvos mīt pusaudžu lāči
tie mani dzenā un neliek mieru
es veiksmīgs un bēgu ķepu neskarts
tā es saniknoju visu pūli
mani dzen stūrī
jo nepadodos
zvēru baram
es nejūtu nogurumu un bailes
tik viegli pagriezties uz otru sānu
neviena bulta nav skārusi
esmu saticies
un laimīgs iemiegu no jauna
es satiku.
patiku.
sapratu.
laiks ziemot šajā akvārijā vietas nav pat zivju baram

SP.2.

pilsēta kā bombeja
cilvēku jūrām
starp to visu arī mana seja un kājas sļīkst
nevaru izvilkt, kura ir mana māja
kur likt kāju
domas šaudās
gan tur, gan te
lietus visu laiku līst
un te mana drauga māja
kā daļa darba
mācība uz galda un ielien galvā
šī ģimene ir sirdī tuva
to sajust var ar visu krūti
viņš jau atkal uzpūties
kā slāpekļa ballons aizklīst vējā
viņš atrod mīlestību
es nesaukšu to par mulķa mīlu
bet sisties pret sienu
ir viens, otrs atvērt acis un uzelpot brīvi
aaa tā ir dzīve
eh un te ir brīve
notikumi mainās kā auto ielās
ar mana pirksta pielikto spēku
sacēlu grēku
un tas viss bija lieki
lai pateiktu vārdu vietā
es ielienu sietā
zaudēju galvu un godu
taču ne es jūtos vainīgs
šajā sapnī draugam atņem
kāju
es stāvu pie labā pleca
kā palātā nokāris
galvu viņa istabā
kur ir tikai
apaļā krāsns, galds un ratiņkrēsls
es paskatos acīs
viss izplēn un nevaru saprast
kur zaudēta labā kāja
viņš saprot arī dzīves patiesību
tulīt aizies arī miers, kas iegūts no pagājušajā rītā
tā bija īsta mīla
rokas trīc un dvēselē derdz acīs aizplūst viss labais
viņš metās pie kruķiem un klibo pa visu telpu
kas par stāvu
tāds pazudīs un kļūs par kropli ēnu
bet metram stārķis atnesa bērnu

Es esmu students, kurš ir "nedaudz izmisis" un ne jau par pastāvošo krīzi tik lielā mērā, bet gan par to, ka nomainot šo saeimu un valdību, šī sistēma neko labāku nenesīs.
Mēs esam tik tālu demoralizējušies, ka zogam kaimiņam un draugam.
Mēs esam nokritušies līdz Bangladešas, Argentīnas, Haiti korupcijas līmenim.
Korupcija zog mūsu valsts attīstības potenciālus un drīz mēs vairs neredzēsim vairāk par sūdiem degungalā
Patiesībā man ir kauns par sevi un tautu, kura nav spējusi darīt kaut ko lietas labā!

tā ir te un tur,
bet ko tu te man bur?

viss tiek izdomāts tā lai būtu
vairāk lietu pie rokas
attiecīgi nauda plūstu nelietderīgi no mums
mēs tik ļoti tiekam radināti
pie dzīves, kas ir neiedomājama
bez visādākajām mantām, nevajadzīgām lietām, ko mēs
saucam par ekstrām
tas viss mūs padara atkarīgākus no kautkādiem priekšmetiem
bez telefona mēs vairs neiedomājamies savu dzīvi un tam klāt tiek kabināts
lādētājs, vāciņi, skaņu toņi, bildes. pakalpojums pēc pakalpojuma.
tāpat kā mūsu datoram, mūzikas atskaņotājam, fotoaparātam
un katrs no tiem prasa ēst pa savam
vienns lādētājs neder visam katram savs un nevar taču
izdomāt vienu lādētāju kas pārveido strāvu dažādos līmeņos
lai var gan lādēt telefonu fotoaparātu,plejeri?
viss tiek ražots
tādos tempos, ka grūti neapjukt, ja neesi speciālists kādā jomā
tik daudz kredītkartes un tik daudz papīra tajā makā
kam jābūt lielam, lai viss tur ielien iekšā un no mājas jau vairs neiziesi bez somiņas
to tev arī piesien,tas viss ir tik labi noslīpēts mārketings
pērc lētu ierīci, bet lai to lietotu tev jāpērk nesamērīgi dārgāka
cita ierīce, lai tu vispār spētu lietot savu tiko iegādāto mantu
piemēram pērc lētu spēļu kompjūteru,
kurš bez oriģinālajiem diskiem nedarbojas tev vai nu jākļūst par pirātu
vai jāizmet liela nauda.
vai tiešām mūsu pasaules gudrie nevar ielikt vienā kredītkartes lieluma
plastmasas kartē čipus, kas atbild par mūsu identifikāciju,
pārtvietošanos transportos, norēķināšanos u.c.?
mēs taču maksājam viņiem par to ar saviem nodokļiem,
lai viņi it kā atvieglotu mūsu dzīves
un ko dara viņi?
pajautajiet sev cik reizes vieglāk mums kļuvis dzīvot pēdējos gados?
kāpēc ir visādas visa gold,maestro,ego, mego,lego,frego
brīnumkartes?
vai nevar būt viena karte, kurā pēc vajadzībām
ievieto tev nepieciešamo pakalpojumu, kas protams nav izdevīgi
banku sektoram tie plastmasas brīnumi, par kuriem jāmaksā tač
iedomājieties cik naudas aizies secen ja nebūs visu šo brīnumkaršu?
ja par vienu vidēji ir jāmaksā 5.ls?
vou apaļļi cipari domāju sanāks
tāda lieta kā papīra nauda nepietiktu,
ja ieietu veikalā novilktu ar karti pa karšu lasītāju
tas atpazīst tavu personību, ko tu apstiprini ar savu pirkstu vai rokas
nospiedumu, ko jau var izdarīt portatīvajos datoros(manam kompītim tas šķiet palēns
proces kamēr atpazīst pirkstu, bet tur tur var ieinstelēt visu roku pirkstu nospiedumus
un atpazīs to kuru tu pieliksi tākā ir iespējas arī varijēt) tas izslēgtu
norēķināšanos ar svešām kartēm vismaz uz kādu laiku kamēr hakeri neapies
visus jaunos brīnumus. Tāpat arī visos sabiedriskajos transportos vilcienos tramvajos autobusosu.c
iekāpi nolasīja tavu personību tu uzliec pirkstu apstirpini tev noskaita naudu un
tu turpini ceļu ērti, ātri.
starpilsētu, strapvalstu satiksmei
varētu piereģistrēties internetā ar karti būtu tikai jāapstirpina,
kad ierodies pēc kāda noteikta laika pirms reisa
.kas pa desām.nākotne ir tepat aiz durvīm.

Ar smaidu par jauno gadu, tas būs citādāks, kā visi citi manos hektāros uz dārgo pirti!!!

Viņš stāv uz perona
tāds viduvējās klases sabiedrības vāģis,
kas pie braucis no sāna.
Sārtā seja nodos,
tas ir no sala.
Roka dabū īkšķa galiņa cigareti,
kas tikko miskastē.
Viņš izņem filtru
pārloka uz pusi un iestumj atpakaļ
tagad cigarete ir garāka,
lēnām aizkūpina,
kā mēs pēc orgasma baudam mirkli
sārtais nosēžas uz benķēna
un klusi izbauda katru elpas vilcienu,
tāpat kā brokastis pie miskastēm
pus ābols, ko apēdām bija zelta.

Divi gadi tukši takā izzāģēti akri,
divi zeki labi draugi,
bet varbūt naids ir tikai maska
noslēpta pirms laika.
Vagons ir kā taksis viņu starpā
par katru jautājumu maksā,
pat melnais pirkstu nospiedums uz loga
ir atbalss šajā telpā, ko akli viņi iemāna viens otra rīklē.
pirms ceļš būs galā viņi izraus rīkles,
jo tā ir cita skola,
kas pabaro bez brūnām rīta olām.

Tā ir pils,
kas viņa ēnā tiek celta
liekot zīmogus uz čeku grāmatiņas,
bet te nav darba galds
un nav biroja ēkā.
laika rats uz adatām
arī nav darba galds,
kas noslēptu papīra vērtību.
Pazaudētos ciparus kamanās nevar sakraut
tā iestājas garš bada gads.
Pirms rūpīgiem rokas spiedieniem
un nāvīgiem bērna kliedzieniem
starp apavu klaudzieniem
pēdējā vagonā laužas viņa dziļās elpas svars.
dararamā tas ir gals.

nogurums pēc siena pļaujas
ļoti patīkami
mesties ūdenī un apmazgāt saskrāpēto ķermeni
no salmiem

ja nesūrst neesi strādājis

Viņas koķets ir neaizmirstams
tērpies zelta matos,
rotāts medus smaids,
iekritušas zvaigznes acīs
un vieglas, sārtas, veldzējošas lūpas kā mandarīni no Marokas
man pietrūkst.

es esmu patriarhs
jūsu augstība
meli ir mana vājība
jūsu zemība
es neiztēlojos dienu
bez asiņu jūras
un mākoņu grēdām
kas kūst klusi miegā

ja nav ticības nav
instrumentu.
valdība dara,
ko pārdot
ko atdot uz krīta.
mūsu galvas
vien ciparu virtenes
izšūtas priesteru talkās
ko tagad atdot par tauku uzblīvēšanu tievajam simtam

jūra tanku ielenc pilsētu
no meža nākuši gani
un pilsoņi dakšām stūrē uz priekšu
visa pils paceļas no Burtnieku dzīlēm
lai kā pareģes stāsts
stāstītu likteņus
nelaimju priesteriem
aplauztu pirkstus
kas likuši zīmogus
pilsētas nemiera balsij
jūs magnāti
ērmi no elles,
kā mušas uz puvušu maitu
lūdziet pēdējās dienas
pēc glābiņa pasaku mežā
jo dzīves jau apgrieztas
tās mājas jau ir nāves mājas.

Skatiens, balss tembrs,
pieskārieni, kustības.
tas runā vairāk kā vārdi
man ir ko teikt
un ja tu skrietu es pagaidītu
uz tilta pie baltās ēkas
ar apsnigušām margām.



lai intriga nezustu tai jāatstāj vieta bez šaubu ēnas


Tagad snieg,pleci kļūst balti
un mati piegulstas pie galvas,
klusi soļi atstāj baltas pēdas.burvīgi
vizualizācija man nozīmē daudz
un pēc tāda kino
man ir viena vēlēšanās.
.skriet.

esmu vienā izstabā
savā mājā
ar to pašu bruneti
kas rotaļājas
takā rudens ziedi

esmu atmetis cerības
un neloloju bet
kad tu esi aci uz
aci mmm

pie sienas pietiek viņai vietas
kā gribas piespiest un mīlēt
virtuvē
vai tūrē
liftā ceļā uz devīto stāvu
eh kā viņa murrā

nav nekā slikta vai laba
savās domās mēs radam ilūzijas,
un cilvēks kļūst bīstams, tad kad viņam šķiet ka ir taisnība

haosam vajadzētu izdomāt mērvienību,
lai varētu mērīt,
bet ja haoss ir muzigs, kuru neierobezo laiks?

ir dienas kā milzīgas bedres pilnas durstīgo jūras ežu
un ir dienas kā šī, kad grupa yourlines ieraksta savu
pirmo demo dziesmu

http://profile.myspace.com/index.cfm?fuseaction=user.viewProfile&friendID=406907539

sajūsminos par šo ziemu
un kokiem sniegā un visvairāk par lempīgiem cilvēkiem,
kas gāžas uz ielas
gluži tādi kā es tik patīkams ieskrējiens iekš ziemas
kā govis uz ledus kājas izstiepjas plati

es gribu piču pačiņ
bet mājās pirts nekurās
tā nu es te niekojos ap meiteņu paskastītēm
ko teiksiet?

mans draugs slinkums mani mīl
es šo patriecu un šis atkal atpakaļ
ar vīnu sieru vakarā uz balkona
kā es varu atteikties no viņa
taču vīna viņam nav jau uz ilgu laiku
jo drīz arī es satikšu pamāti sesiju

saruna. uz sienas rakstīts ES.
tik daudz izstabas bohēmiskā
laulībā.
biritmīns, ribinīns
labāk bez alkohola
pareizās devās
atrast tavai slimībai
zāles
var
tikai experimentējot
un ātrāk likties gulēt,
kad esmu uz gultas es meloju
neko es neesmu pateicis
un smēķēju
nekustīgs, varbūt citu dienu
sirdsapziņa sasauks mani.

viņai ir bērns no manis
man zūd kontrole
un nevaru rādīt
šīs slavas sekas,
jo man grūti bez manas
vecās dzīves takas.
vecā mīlestība ir
prom.
mūzika manī dažkārt ir skaista
un dažkārt ne
arī dažkārt ticu
skaistām jūtām
un tīram seksam
starp to ko esmu iepazinis
maklesveldā,
zem pelēkām zvaigznēm.
un sieva bija
skaista tikai astoņpadsmit gados,
laulība bija kļūda
tagad spēju iekāpt tramvajā
uz ielas Prāgas centrā
tur vēl ir skaisti bez manām zālēm
pret viņas mokām
un doties pūlī
tas vislabāk pazīst mani.

es pēdējos gadus pavadu kapsētā
un apraudu radus, jo nekad netiku darījis
un sāpēja citiem, bet tagad arī man sāp
Steigā dodos uz igauniju
pie skaistās franču mīlestības tīrā gaisā
starp jūras brāzmām
kaut
ļautu ilgāk
uzturēties zaļā krēslā
es joprojām uz tabletēm
un cigaretēm
labi.
es nemīlu.
vēl.
kontrole manā ēnu apziņā,
no devītā stāva izšauj,
asinspiediens kāpis kā dzīvsudrabs
stabiņā zem gripas pie 40 grādiem
es aizietu no mājām
ja vien tu nesekotu
un vēstules neatnāktu
es būtu prom
un utopija
būtu
tikai
sprīdis
manā mājā
bet tagad
vēl
jādzīvo.

Sliktā ziņa - būs pasaules gals
Labā ziņa - būs tiesa un augšāmcelšanās

tikko saņemta īsziņa viņa mani pameta

ballīte tā arī nav sākusies uz tilta pie operas
kā bijām runājuši
karstas rokas paturēšu vēsākam gadalaikam laikam

šovakar zem kafijas ar pienu
kā bērnībā ar saskābušu seju

tā arī tagad tikai
vairāk cukura

šķiet veca tēma bet tomēr
betmens
tumšais bruņinieks
tā
atmosfēra mani pavada vēl šo baltdien
neko kardinālu negaidīju un tā arī bija
bet tas filmas tecējums
un Hīts Ledžers savā lomā bija lielisks
pareiz būs teikt viņš bija!

naktīs man ir radošākās stundas
bet arī lēnākās
viss šķiet velkās, kā braucienā uz Minsku ar autobusu
par to nākamajā dienā ir
brīnumi
mani sabrauca auto ēnas
bailīgi
apavus nevaru atšņorēt
vienkārši norauju no kājas
tāds smaids dikti salkans seju rotā
prieka gals
visam tam ka darbs nav vajadzīgs tik apjomīgs
uh sviests

laiks jau cits
darbi vecie
tango manā izstabā
zem mūzikas skaņām
param pam pam

ir pēc kā tiekties
un tas mani priecē
un ir vietas kurām prasās pieliet
kaut ko klāt
lai labāk kurās uguns manī

man ir labi!
bet vai tev ir, runājot vien par to cik
tev ir slikti Latvijā?
Ko tu dari lai kaut kas mainītos?
nebēdz!

tā nav sieviete
tas ir vitamīns

bāā esmu dusmā par šitiem visiem cilvēkiem kā
"ak es esmu tik populāra tik interesanta"
un knapi spēj apjēgt debespuses?.sviests.

nu ja kurš gan sunim asti cels, ja ne pats

apsitaties ar galvu ap sienu vienreiz tač

ir jāguļ sev atkārtoju vairākas reizes, citādi ir grūti
savienot savas mazās atkarībiņas ar darbiem dienā

savā steidzīgajā dienā
ar slēpēm uz kājām

kā var mesties tramvajā kad nav izkāpuši cilvēki
un tā vienmēr
nesaprotu kladzina tās tantes par piekljību, par ētikas normu ievērošanu
par ko viņas veģitatē tukši
sen bija laiks beigt braukt ar muti pa priekšu
viens otru necienam
jau kopš kuriem laikiem
kam tas viss?
un tie meli
mūsu laikos mēs gan bija labāk
kurā striķa galā?

un visam pa virsu tu stāvi
skaista un tik rāma kā vējš pirmdienas rītā pie manis mājās
nomierini kā dzeltenais baldirjānis
un es klusēju bāāāā tik labi caur logu krīt viss rudens
kā viendienas sapnis
es nedzirdu kā klaigā suņi un netraucē mentu kari
viss viens tukšas zaimas, karaļi, maitas
tikai svarīgas vienas meitenes klaigas