manī pārstrādājas: amorfā kafija
sitos zem: queen
zemitāntilta pusē
kad visas asaras notek pa seju
tā uz leju pukš pukš
krūtīs ir atkal kapa tukšs
klusums neviļus kustina kāju īkšķi
netīrumi aiz nagiem jau ievilkušies
ar smaku no līķu kalniem
tā bija pirmdiena
kad viņš pirmo reizi satikās ar Liko.
smaids nebeidza stiept sejas ādu.
Džonatans viņam iepatikās
tā it kā izraudzīts pirms tam.
pravietis saticis mācekli
kā ūdens pirms brokastīm
nolaupa miegu acīs
mirušie kraujas kalniem
kā smilšu pilis jūrā
uz vārgajiem Džonatana pleciem.
sapnis pārtop rētainās
rokās,
kuras nekad nespēlēs arfu un nesmērēs sviestu uz rupjmaizes
savu balto kreklu jānomaina
pret svītrainu pabiru
kā kārtainu krēmu
vecāku mājā, tikai bālu.
cietumu
rietumos vēl pārdzīvotu
šādiem cilvēkiem tur nav grūti piesēsties
pat ja būtu Džonatans negrauztu vēnas
uz lāvas būtu vieta aizmirsties vienam
miskastes spaini piemest pilnu ar nelāgām vēstulēm
uz mājām
bet te papīra nav.
šī dzīve paliks kā krusts
uz visām pārējām
kad reinkarnēsies kā stabs
vai garāmgājējs mirušās bērna mātes
sejai
tev būs jābēg aiz bailēm,
jo viņa būs sajutusi tavu pārdoto dvēseli
...bailes ir tikai galvā...Tu klusībā runā un mierini dūcošo spietu sev galvā...
un visi laikraksti raksta slepkava noķerts
pakārt, sodīt pēc 90desmito kārtības
krēslā ar strāvu.
Džonatana atzīšanās:
psihiatri, eksperti, tādi paši psihi kā es
pratina tirda un neļauj sapūt aiz kauna
aizelsies skrāpēju sienu
un dienu pēc dienas lūdzos pēc elles
bet kā jūs sodīt varat cilvēku, to daļu manī, kuru
savulaik par tādu saucu, ja paši neesat pat gūstā ņemti
pēc kara pat cūkas zin ceļu uz bedri
ar cirvi, kas līkroča Liko rokās
spēj sapūt
karājās aizsedzot sauli no Dieva,
kas naktīs deva gaismu
pēkšņi ir tāls
virs galvas nosmako cirvis
un stāv man iedvešot bailes un tumsu.
NU?
"cirtīsi? dzīvosi!
izbēgt gribēsi mirsi kā pelēkie kverpļi"
es cirtu nezinot galu
sākumā tiku cipariem līdzi,
bet lēnām pazuda skaits
jūs visi lamājat un spļaujat, spļaujat, spļaujat naidā man virsū
otrreiz es neiekristu labāk mirtu
par trīs ziemām pie krāsns un rokām no mātes
sakiet!vienkārši atbildiet!
jūs mainītu sevi pret citu, kad jums rokās ir atslēga?
es atzīstu nepieredzētu vājumu
es labprāt aizietu
klusi pie citiem...
pilsēta šalc aiz maniem soļiem
pa punktam ieliekot kliedzošā sirdī
tā pa vienam
smilšu graudi nokrīt pulkstenī
es nedzirdu atbildi
pilsēta kliedz
bet jūs gļēvie vaļi
nevarat pabilst pat vārdu
tikai tad kad pacēlu cirvi
pār 20mit jauniešu galvām
es ievilku elpu
un iedegos no jauna
tu zīmēji mākslu ar cirvi
...viņš teica...
kad visas asaras notek pa seju
tā uz leju pukš pukš
krūtīs ir atkal kapa tukšs
klusums neviļus kustina kāju īkšķi
netīrumi aiz nagiem jau ievilkušies
ar smaku no līķu kalniem
tā bija pirmdiena
kad viņš pirmo reizi satikās ar Liko.
smaids nebeidza stiept sejas ādu.
Džonatans viņam iepatikās
tā it kā izraudzīts pirms tam.
pravietis saticis mācekli
kā ūdens pirms brokastīm
nolaupa miegu acīs
mirušie kraujas kalniem
kā smilšu pilis jūrā
uz vārgajiem Džonatana pleciem.
sapnis pārtop rētainās
rokās,
kuras nekad nespēlēs arfu un nesmērēs sviestu uz rupjmaizes
savu balto kreklu jānomaina
pret svītrainu pabiru
kā kārtainu krēmu
vecāku mājā, tikai bālu.
cietumu
rietumos vēl pārdzīvotu
šādiem cilvēkiem tur nav grūti piesēsties
pat ja būtu Džonatans negrauztu vēnas
uz lāvas būtu vieta aizmirsties vienam
miskastes spaini piemest pilnu ar nelāgām vēstulēm
uz mājām
bet te papīra nav.
šī dzīve paliks kā krusts
uz visām pārējām
kad reinkarnēsies kā stabs
vai garāmgājējs mirušās bērna mātes
sejai
tev būs jābēg aiz bailēm,
jo viņa būs sajutusi tavu pārdoto dvēseli
...bailes ir tikai galvā...Tu klusībā runā un mierini dūcošo spietu sev galvā...
un visi laikraksti raksta slepkava noķerts
pakārt, sodīt pēc 90desmito kārtības
krēslā ar strāvu.
Džonatana atzīšanās:
psihiatri, eksperti, tādi paši psihi kā es
pratina tirda un neļauj sapūt aiz kauna
aizelsies skrāpēju sienu
un dienu pēc dienas lūdzos pēc elles
bet kā jūs sodīt varat cilvēku, to daļu manī, kuru
savulaik par tādu saucu, ja paši neesat pat gūstā ņemti
pēc kara pat cūkas zin ceļu uz bedri
ar cirvi, kas līkroča Liko rokās
spēj sapūt
karājās aizsedzot sauli no Dieva,
kas naktīs deva gaismu
pēkšņi ir tāls
virs galvas nosmako cirvis
un stāv man iedvešot bailes un tumsu.
NU?
"cirtīsi? dzīvosi!
izbēgt gribēsi mirsi kā pelēkie kverpļi"
es cirtu nezinot galu
sākumā tiku cipariem līdzi,
bet lēnām pazuda skaits
jūs visi lamājat un spļaujat, spļaujat, spļaujat naidā man virsū
otrreiz es neiekristu labāk mirtu
par trīs ziemām pie krāsns un rokām no mātes
sakiet!vienkārši atbildiet!
jūs mainītu sevi pret citu, kad jums rokās ir atslēga?
es atzīstu nepieredzētu vājumu
es labprāt aizietu
klusi pie citiem...
pilsēta šalc aiz maniem soļiem
pa punktam ieliekot kliedzošā sirdī
tā pa vienam
smilšu graudi nokrīt pulkstenī
es nedzirdu atbildi
pilsēta kliedz
bet jūs gļēvie vaļi
nevarat pabilst pat vārdu
tikai tad kad pacēlu cirvi
pār 20mit jauniešu galvām
es ievilku elpu
un iedegos no jauna
tu zīmēji mākslu ar cirvi
...viņš teica...