maklesfelda

SP.2.

pilsēta kā bombeja
cilvēku jūrām
starp to visu arī mana seja un kājas sļīkst
nevaru izvilkt, kura ir mana māja
kur likt kāju
domas šaudās
gan tur, gan te
lietus visu laiku līst
un te mana drauga māja
kā daļa darba
mācība uz galda un ielien galvā
šī ģimene ir sirdī tuva
to sajust var ar visu krūti
viņš jau atkal uzpūties
kā slāpekļa ballons aizklīst vējā
viņš atrod mīlestību
es nesaukšu to par mulķa mīlu
bet sisties pret sienu
ir viens, otrs atvērt acis un uzelpot brīvi
aaa tā ir dzīve
eh un te ir brīve
notikumi mainās kā auto ielās
ar mana pirksta pielikto spēku
sacēlu grēku
un tas viss bija lieki
lai pateiktu vārdu vietā
es ielienu sietā
zaudēju galvu un godu
taču ne es jūtos vainīgs
šajā sapnī draugam atņem
kāju
es stāvu pie labā pleca
kā palātā nokāris
galvu viņa istabā
kur ir tikai
apaļā krāsns, galds un ratiņkrēsls
es paskatos acīs
viss izplēn un nevaru saprast
kur zaudēta labā kāja
viņš saprot arī dzīves patiesību
tulīt aizies arī miers, kas iegūts no pagājušajā rītā
tā bija īsta mīla
rokas trīc un dvēselē derdz acīs aizplūst viss labais
viņš metās pie kruķiem un klibo pa visu telpu
kas par stāvu
tāds pazudīs un kļūs par kropli ēnu
bet metram stārķis atnesa bērnu