maklesfelda

es neesmu dzimis bostonā
stāsts ikreiz aizsākās jūdzēm tālu no vietas,
ko saucu par mājām.
ar optimismu
kas šajās vietās mājo
var pabarot tūkstošiem visuma korejiešu saulesbērnus.
tāds ir sākums.
mātes vienmēr zin,
kad labāk klusēt
un kā atgūt dzīvesprieku
pēc sīkstas cīņas
taču viņām dzīve viendien nesmaida,
tās ikreiz,
kad kāds aiziet nebūtībā
atceras visus tuvos un pārrēķina katra laiku
līdz dvēseļu putenis paņems pie dieviem.
viņas vīrs labāk padara galu,
kā cīnās slimības acīs gar kapa malu.
protams, tas ir plus
globusā visiem tā jau vietas trūkst,
ja neatradīs virs Āzijas vēlvienu Hirosimu un Nagasaki
mums pārāk tāli tie apslēptie krasti.
šķiet ka viss pakārtojas,
kādam kas neļauj sabrukt pilsētām,
bet tās ir kritušas jau tūlkstošiem gadu pirmstam
un varbūt ir laiks amora ērai,
kas eksistē vairāk par putekļiem sabirušiem pie sienas,
tos parasti notīra reizē ar slapju lupatu
vai lietus sezonu laikā,
kad gais ir kļuvis neizbrienams,
kad troksnis lūst no celsija grādiem,
kad ģēniji nedzimst tie mirst kā bāreņi ķīnā.
Un klīst runas,
ka eiropu paņems ķīlā
paliks zem vienotā karoga brīvā
un čušs aiziet tavs uzņēmums
kā zivis grīvā.

mēs mirstam un reinkarnējamies ikreiz citā vietā,
kur mātes spēlē lielu lomu. lai ko tu būtu nopircis vai uzcēlis.
tas viss ir putekļi.cilvēki atcerēsies to kā mēs mīlējām
savus tuvos un visus sev apkārt.