maklesfelda

laiks kurā es dzenos kā nevaldāms spiets
ir apburošs kā komēta,
kas pēc tās parādīšanās skan visos kanālos
kā kovārņa kliedziens
un nostaļģiskās atmiņās ir pārpilna laiva ar bēgļiem

Horizonts pazūd taisni priekšā
kā pazūd bultas izšautas miglas mākonī,
bet mērs kurš nereti pazūd zaimojot Dievu
tam būt visos virzienos
kā ūdenī pilieni
kā atomā protoni
kā visas saules kopā

un tā mēs sirmojam te blakus pareģojumiem
gluži kā atdodami parādu par iepriekšējām dzīvēm
kurā nebijām kā akmenī iekalti vārdi

Aiz mākoņiem, šajā utopijas klēpī
viegli aizmirst par mātes rūpēm,
kad es tur nonācu es plauku un dziedāju estrādēs,
trankāju savvaļas zirgus
un diedelēju pie kapelāna grēku atlaišanu
par iepriekšējām dzīvēm.
pastaigas ilga kā gadi
un kapu vietās stiepās mūžīgi elizejas lauki
tad pēkšņi mani izrāva no nebeidzamās elpas
kā zvirbuli izmet no ligzdas,
lai dotos lejup pa sudraba ceļu
pie jums večuki.
Tā kopā laimīgs sēžot pie kamīna
sirmotu
ar vīnu rokās godinot to subjektīvo laiku
viņš ir vientuļnieku karalis
un vientuļnieku brālis
šīs mūžīgās asinsrites ķermenis.

ja nav ābola nav jēgas traukam,
kurā to likt

viss kas man vajdzīgs nedaudz laiks
un ziemassvētku klusais pateicības gadalaiks
nedaudz ticības un kāda čuksta zīme