maklesfelda

šodien senas atklāsmes kā lietus piles pēc kino šaudīja manu galvu.
Taču varbūt tas ir pa īstam.
Es saiziešu no darba, aiziešu no sporta, pametīšu lielpilsētu, no tā es visvairāk baidos, aiziet no Rīgas,
jo man te paliek iedzīve, cilvēki un augstkola,
bet aiz katrām durvīm, kuras ver ir kaut kas jauns,
tāpēc es varbūt iešu iekšā.
Zvaniet man, es esmu dzīvs!!
Vislielākā kropļu vēlēšanās ir pakustināt pirkstus,
piecelties saviem spēkiem kājās, cik daudz reizes viņi to ir iztēlojušies!
Noplūkt zāli ar rokām, skriet un pakrist čaukštošā siena gubā un klausīties,
kā zem muguras lūst siens ar spicākajiem galiem tas ieduras gurnos un putekļi
iekrīt acīs un tās asaro, kā apmākušies mākoņi.
Tikai invalīds spēj novērtēt tādu prieku.
Šodien es sapratu, ka negribu ņemt tikai daļu no šīs dzīves..
Jo dažreiz mēs neapjaušam, ka esam kā dzīves invalīdi, kas neredz nedzird, kas neiet un neelpo..