Spodrīts
Vīrs vakar palūdza, lai es uztaisu lupatu lellīti. Tā vienkārši tāpatās, sak, lūdzu, uztaisi. "A zachem on tebje?" jautāju es kā Pihtačoks Čihpihā. Klusums. Nē nu labi, ja vajag lupatu lelli, tad vajag, es, izrādās, protu arī neuzdot liekus jautājumus. Jo ir reizes, kad lietas ir jādara, un ir reizes, kad nav. (Un jā, es zinu, ka pēkšņs lūgums uztaisīt lupatu lellīti ir, ē, jocīgs.) Un tad es prasīju uzvedinošus jautājumus par lelles parametriem, tur drēbēm, lielumu, matiem, dzimumu, bet neko, neko neuzzināju, izņemot to, ka pasākumā nedrīkst ieguldīt daudz pūļu un laika.
Bet es esmu neprasmīga visāda veida šūšanas lietās, patiešām neprasmīga. Taču lelli es uztaisīju, diezgan briesmīgu, bet viņam ļoti patika. Procesa laikā mēs skatījāmies, kā Toronto izpļaukā Buckus, un es paralēli domāju, nez, tiešām, aiz kam viņam vajadzīga lupatu lellīte.
Varbūt būs vudū. Varbūt derības ar kolēģiem, kurš no viņiem bez jebkādiem paskaidrojumiem piedabūs uztaisīt viņiem lupatu lellītes. Vēl dažas reizes nesekmīgi un neuzkrītoši pamēģināju izdabūt informāciju un tad izspriedu, ka visdrīzāk plukatiņu vajag tāpēc, ka sestdien dodamies ciemā uz dzimšanas dienu un cien. mīļotais ir izdomājis kādu jocīgu dāvanas pasniegšanas veidu, ko neatklāj pat man.
Tapšanas apstākļi viņam bija jokaini, bet nu jau viņš man pieaudzis pie sirds. Nez, kāds būs viņam liktens. Varbūt kļūs par aktieri un piedalīsies kādā šovā. Lūk, ladies and gents, tas tur aizdomīgais tips kreisajā augšējā stūrī aiz tulpes ir Spodris.