Un ko dod reģistrācija? Valstij tāpat nav ne naudas, ne cilvēku nekam.

nu, piemēram, iespēju sadarboties ar autisma apvienību, kas var dažādos veidos praktiski atbalstīt. nauda jau nav vienīgais.

protams, nav tā, ka tā diagnoze/reģistrācija ir kaut kā baigi vajadzīga per se, te vairāk runa ir par to informētības un resursu pieejamības līmeni. jo LAA pārstāve stāstīja, ka viņiem regulāri pēc kādas TV translētas ziņas parādās cilvēki (lielākoties sievietes gados), kurām acīmredzami ir pieauguši bērni ar AST, kas gadiem nav izgājuši no mājas utml, kas nezina, kā/kur meklēt palīdzību un atbalstu.

Reģistrācija tikai palielinātu autistu apcelšanu. Iedomājies, ka kāds autists par spīti komunikācijas problēmām ir atradis labu darbu IT nozarē. Jo šobrīd tiek ievērotas viņa spējas un pienesums, ko viņš var dot šajā jomā.

Bet ja viņi būtu ar attieksmi – ak, es īpašais, ar īpašām vajadzībām, lūdzu, ievērojiet manas tiesības, ņemiet mani darbā bez jebkādām prasmēm – tad 1) viņam būtu mazāk motivācijas censties, jo jau kopš bērnības viņos izaudzinātu upura mentalitāti, kuriem viss tikai pienākas,

2) darba devēju attieksme pret viņiem būtu daudz sliktāka, jo automātiski pieņemtu, ka tās atkal ir kārtējās sniegpārsliņas – aka zilmatainās Betijas, kuras neprofesionalitāti un nespēju pārdot savu produktu brīvā tirgū sauc par diskrimināciju un tiesību neievērošanu.

3) Arī SJW nav labvēlīgi pret autistiem (James Damore), jo autisti pamatā ir ļoti loģiski domājoši, bet SJW ienīst loģiku.

tas par palielināto apcelšanu ir slideni. apcelšana rodas no stigmatizācijas un savstarpējas neizpratnes, nevis no tā, ka kādam ir/nav diagnoze. diagnoze var palīdzēt gan pašam cilvēkam labāk saprast, kādos veidos iespējams savas spējas un grūtības menedžēt, gan arī vajadzības gadījumā norādīt apkārtējiem virzienus, kuros meklēt resursus efektīvākas sadarbības veicināšanai. un, vēlreiz, gribu atkārtot jau sirdna teikto, mans ieraksts primāri nebija domāts par to, ka visiem vajag diagnozi, bet par to, ka šī situācija norāda uz nopietnām problēmām ar informācijas apriti un resursu pieejamību. jo LAA, cik man saprotams, piedāvā patiešām jēdzīgu un sakarīgu atbalstu, tieši mērķējot nevis uz cilvēku viktimizāciju, bet gan viņu rīcībspējas palielināšanu.

man arī gribas norādīt uz faktu, ka pieņēmums "saņemt diagnozi" = "sākt īstenot attieksmi "ak, es īpašais, ar īpašām vajadzībām, lūdzu, ievērojiet manas tiesības, ņemiet mani darbā bez jebkādām prasmēm"" nav pamatots. upura mentalitātes ieaudzināšana ir cita problēma, kas neizriet no diagnozes saņemšanas tiešā veidā, tā izriet no neprofesionāliem cilvēkiem, kas ar šīm personām strādā - tas ir novēršams, ir jānovērš, un, par laimi, ne visi cilvēki, kas strādā ar personām ar AST (un cita veida invaliditāti) tādi ir (lai gan diemžēl tādi pagaidām ir gana liela daļa). neviens nemēģina panākt, ka tā vietā, lai ievērotu cilvēka spējas un prasmes, ir jādod cilvēkiem darbs, kam viņi nav piemērotu - bet ir jānodrošina resursi un atbilstoša vide (sākot jau ar izglītības sistēmu), lai cilvēks savas spējas varētu pilnvērtīgi attīstīt un izmantot, un netiktu diskriminēts kādu īpatnību dēļ, kas nāk ar tām "komplektā".

arī darba devēju attieksmes jautājums nav viennozīmīgs, jo, ja šobrīd daudzi aiz nezināšanas savu darbinieku ar AST īpatnības saskata kā nepieklājību vai nepatīkama rakstura iezīmes, tad uztverama un lietišķa, laicīgi un mērķtiecīgi nodota informācija par AST specifiku var palīdzēt saprast, ka daļa no uzvedības vai izpratnes īpatnībām nav maināmas un nav cilvēka paša izvēle, motivēt meklēt kompromisus un atbalsta modeļus. turklāt, pēc LAA priekšsēdētājas teiktā, mēdz būt arī tā, ka tieši labi darba devēji ar aizdomām par AST darbiniekam meklē palīdzību, lai varētu apgūt stratēģijas un īstenot pielāgojumus, kas veicinātu sadarbību, jo apzinās, ka par spīti darbinieka vērtīgajām prasmēm un spējām (piemēram, spējai no galvas pārzināt pilnīgi visu noliktavas saturu un sīkākās detaļas par dokumentāciju, teiksim, kurš parakstījis kuru p/n aktu pat vairākus mēnešus atpakaļ), saskarsmes īpatnības var radīt nopietnas problēmas ilgtermiņā, no kurām būtu vēlams izvairīties.

es ceru, ka Tu pats redzi, ka Tavs trešais punkts ir dīvains vispārinājums. arī LAA ir cilvēktiesību aktīvisti, un viņi pilnīgi noteikti ir labvēlīgi pret cilvēkiem ar AST, tāpat kā praktiski jebkurš, kurš pietiekami iedziļinājies jautājumos, kas skar AST. es, starp citu, lai gan noteikti neesmu nekādā veidā ar AST, lielā mērā varu piekrist konferencē dzirdētajam citātam, ka "ja nu kādam ir traucējumi, tad tie esat jūs [cilvēki bez AST], jo jūs visu laiku taisāt haosu" - jo tad, ja par normalitātes kritēriju izvirza loģiku un sakārtotību (ko var diezgan labi pamatot), tā pilnīgi noteikti ir, ka cilvēki ar AST gvk ir tie normāl(āk)ie.

vēlreiz gribu precizēt - reģistrācija šajā gadījumā arī nenozīmē, ka darba devējs automātiski tiek informēts par to, ka cilvēkam ir AST. tas nozīmē tikai to, ka pašam indivīdam ar AST tiek nodrošināta piekļuve dažādiem resursiem un atbalsta mehānismiem, kurus var izvēlēties lietot vai nelietot. un tas, kas ir apbēdinoši, ir fakts, ka liela daļa cilvēku, kam šis varētu noderēt, acīmredzami pie šīs informācijas nav tikuši, un tā dēļ mēdz piedzīvot nepatīkamas sekas (piemēram, ilgstošu bezdarbu).

Dievs pasarg' no tādiem autistu cilvēktiesību aktīvistiem. SJW ir sērga un neko labu viņiem nevar dot.

Jā, daudziem autistiem ir vajadzīga palīdzība, bet tai nav jāsākas ar tiesību pieprasīšanu. Vismazāk ir vajadzīga citāda attieksme no apkārtējiem. Jā, cilvēki mēdz būt netaisnīgi un kritiski, bet tāda ir cilvēku daba. Tas notiek arī tur, kur nekādu autistu nav – piemēram, ofisa klačas un aprunāšanas, intrigas utt., it īpaši valsts iestādēs. Tas nekādi nepalīdzēs autistiem, ja viņi tiks marģinalizēti kā kārtējā minoritāšu grupa ar īpašām vajadzībām.

Vai kāds pajautāja tai noliktavas pārzinei, vai viņai tiešām ir tik būtiski novērst to, ka cilvēki reizēm par viņu pasmejas? Domāju, ka viņa ļoti labi apzinās, kāpēc tā ir, jo viņa jau nav stulba. Un lai gan tas nav ideāli, viņu šajā darbā arī novērtē, jo viņa to dara ļoti labi. Un galu galā viņa sadzīvo ar šī darba plusiem un mīnusiem, un situācija nav ideāla, bet ir apmierinoša. Bet nē – ierodas kāds SJW un sāk mācīt, ka tu nesaproti, cik slikti tas ir, ka par tevi ņirgājas. Tev jāiet un jāpieprasa savas tiesības netikt apsmietai... Es pat varu iedomāties, ka gala rezultāts būs tāds, ka darba devējam šīs kontroversijas apniks un viņu atlaidīs no darba kaut kāda izdomāta iegansta dēļ.

Es domāju, ka esmu nedaudz austisma spektrā, jo pēdējos testos man uzrādīja augstu sociālo trauksmi, kas vienlaikus ir kopā ar lielu bezbailību. Es esmu drošāks par vidusmēru, bet ļoti slikti nolasu cilvēkus, tāpēc ir neziņa, kā pareizi rīkoties sociālās situācijās. Tās ir lietas, ar kurām jāsadzīvo un jāņem vērā itin visā, ko es daru. Un palīdzība ir tieši tajā, kā izstrādāt rīcības modeļus, ņemot vērā personīgos ierobežojumus. Savukārt, pieprasīt no sabiedrības citādu attieksmi ir absurds, jo tieši tāpat, kā es nevaru pēkšņi sākt nolasīt cilvēku emocijas, tā arī vairums sabiedrības nevar pārstāt tās nolasīt, jo šīs prasmes ir automātiskas. Ja mani tāpēc uzskata par iedomīgu vai narcistu, tad tās ir viņu tiesības. Ar likumu viņu attieksmi neizmainīsi, un ir pat diezgan absurdi iedomāties kaut ko tādu.

Vēl iesaku palasīt par James Damore. Viņu izmeta no darba tieši šo feministu SJW ideoloģijas dēļ. Viņš atzina, ka redz lietas citādi, tāpēc nebija spējis paredzēt šādu reakciju. Bet viņš arī norādīja, ka neprasa citādu attieksmi pret sevi sava autisma dēļ. Arguments ir par to, ka principā nevienu nevajadzētu no darba atlaist par zinātnē balstīta viedokļa paušanu, nevis tikai tāpēc, ka to paudējs ir autists.

man šķiet interesanti, ka Tu visu laiku manis rakstītajā ieinterpretē kaut ko tādu, ko es tur nemaz neesmu rakstījusi.

es nerunāju ne vēl par kaut kādu īpašu likumu pieņemšanu, ne mega prasību izvirzīšanu (izņemot universālu prasību, kas, manuprāt, attiecas uz visiem, ne tikai cilvēkiem ar AST vai cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti - prasību iespēju robežās respektēt katra cilvēka individuālās vajadzības), turklāt ar atbalstu saprotu daudz vairāk, nekā ņirgāšanās novēršanu. ņirgāšanās vēl ir salīdzinoši sīkums pret tādām situācijām, kur cilvēkam reāli var draudēt atlaišana, jo, piemēram, neatbilstošas un neprecīzas komunikācijas dēļ netiek izpildītas kādas prasības, vai pārmēru tiešas izteikšanās dēļ ir izveidojies smags konflikts (kāds kolēģis atsakās strādāt ar cilvēku, kuram ir AST), vai arī, kur cilvēks nespēj navigēt darba vietas hierarhiju, nezina, pie kā vērsties, bet, atšķirībā no neirotipiska cilvēka, nepamana šo problēmu un tiek sodīts par subordinācijas neievērošanu vai citiem "pārkāpumiem", vai arī, kur cilvēks nespēj atrast darbu, jo nemāk efektīvi nokomunicēt savas prasmes un ierobežojumus utml. vai arī nonāk policijas redzeslokā kā "neadekvāts un agresīvs". ideālā gadījumā, protams, neviens arī neņirgātos, bet tas noteikti nav vienīgais vai galvenais problēmjautājums.

te jau runa ir tieši par to, ka organizācija nodrošina iespēju cilvēkiem ar AST apgūt kompensācijas prasmes un stratēģijas, kā arī palīdzēt apkārtējiem izskaidrot, ka, nē, neesmu iedomīgs, vienkārši atšķirīgi uztveru, apstrādāju un paužu informāciju. turklāt par citas attieksmes prasīšanu - atkal, viss atkarīgs no tā, ko saprot ar šo citu attieksmi. katrs cilvēks ir tiesīgs pieprasīt, lai viņu nediskriminē un lai iespēju robežās tiek veidota tāda vide, kas ir atbalstoša, nevis traucējoša (piemēram, lai ļauj veidot tādu darba vietu, kurā mazināti traucējoši stimuli utml), kā arī tiesīgs prasīt cieņpilnu attieksmi, iespēju tikt uzklausītam, nodot un saņemt informāciju sev uztveramā formā, un citas praktiskas lietas. runa ir tieši par to, ka attieksme, kas būtu vienlīdzīga ar attieksmi pret neirotipiskiem cilvēkiem, pēc būtības nav "īpaša" attieksme, tā ir savu aizspriedumu un aizsargreakciju pārvarēšana, lai godprātīgi komunicētu un sadarbotos, un tādas vides veidošana, lai katrs varētu tajā realizēt savu potenciālu.

par James Damore palasīšu, paldies par ieteikumu.

Es jau arī 100% neatbildu uz taviem vārdiem. Es paplašinu domu, it īpaši, ko es domāju par tiesību aktīvistiem, un kāpēc tā ir nepareiza pieeja. Un tas, ka tu saki, ka tie obligāti nebūs likumi, nav pārliecinoši, jo kā tad citādi to varētu ieviest sabiedrībā, kura nevēlas izmaiņas? Par transpersonām arī sākumā teica, ka vēlas, lai viņus tikai pieņemtu – līdz brīdim, kad Kanādā pieņēma likumu par izdomātiem vietniekvārdiem.

Ja autists darbā nespēj izpildīt darba uzdevumu, jo nesaprot komunikāciju, tad viņš nav profesionāls šajā amatā, un viņam varbūt labāk ir atrast citu darbu. Jau atkal es redzu zilmatainās Betijas sindromu, kur jūtama prasība pieņemt viņas neprofesionalitāti nevis centienus vai pat vēlmi uzlabot sniegumu. Tieši no tā es visvairāk baidos SJW aktivitāšu rezultātā. Piemēram, es aizeju uz restorānu, jo gribu saņemt labu ēdienu un apkalpošanu, bet tur man priekšā būs kāds autists, kurš nesapratīs manis teikto. Bet viņu atlaist nevarēs, jo tā būtu diskriminācija.

ok, skaidrs.

daļa sabiedrības vēlas izmaiņas, un vēl lielāka daļa ir bez konkrēta viedokļa, tā ka tur atliek tikai pienācīgi norādīt uz ieguvumiem, ko konkrēta veida pārmaiņas mums dod, lai cilvēki būtu ieinteresēti sadarboties. protams, vienmēr būs tādi, kas visam pretosies. bet šeit labā ziņa ir arī tāda, ka nav jau uzreiz jāmaina VISA sabiedrība. uzņēmums pēc uzņēmuma, izglītības iestāde pēc izglītības iestādes, kamēr sasniedzam kritisko masu. nu, un plus vēl mērķtiecīgs sabiedrību informējošais darbs kopumā. nepiekrītu, ka ir adekvāti vērtēt ļoti plašu jomu (cilvēktiesību aktīvismu) vērtēt pēc ekstrēmiem piemēriem, tā dēļ paziņojot, ka pilnīgi viss tajā īstenotais ir nepareizs.

nu, un šeit Tu arī runā drusku tā, it kā prašana/neprašana būtu statiski lielumi. (: ja katrs cilvēks, kurš darbā saskaras ar kādu nozīmīgu problēmu, uzreiz meklētu citu darbu, nevis meklētu veidus, kā jautājumu risināt sev piemērotā veidā, nevienā uzņēmumā nebūtu normāls pastāvīgu darbinieku apjoms.

turklāt es nevaru līdz galam piekrist tam, ka tad, ja cilvēks konkrētā amatā esot, nesaprot komunikāciju, viņš uzreiz nav profesionāls. tas ir līdzīgi kā ar, piemēram, uzņēmumiem specifisku iekšējo "slengu", ko var nepārzināt izcils speciālists, kurš iepriekš strādājis citā uzņēmumā ar citu "slengu" - šis komunikācijas veids ir jāapgūst, bet atšķirība ir tajā, ka neirotipisks cilvēks lielākoties to varē izdarīt daudz vieglāk, bieži vien intuitīvi, un ātri saprot, ka vajag kādam kaut ko jautāt (bet arī ne vienmēr, jo, piemēram, sociālās trauksmes gadījumā, kas var būt nesaistīta ar AST, arī tas var būt apgrūtināts process), ar cilvēkiem, kam ir AST, var būt visādi.

protams, ka atlaist darbinieku, kurš nespēj veikt savu darbu, nav diskriminācija. bet ir diskriminācija nenodrošināt viņam pienācīgu iespēju to darbu apgūt un tiešām veikt. jo, ja neirotipiskam cilvēkam varbūt pietiks ar "izturies pret klientu laipni", tad cilvēkam ar AST varbūt vajadzēs precīzāku skaidrojumu, ko tas nozīmē (un īstenībā jau precīzāks skaidrojums nāktu par labu pilnīgi visiem, līdzīgi kā universālais dizains), un tā nav nekāda sniegpārsliņu būšana. Tevis minētais piemērs ar viesmīli, kurš nesaprot Tevis teikto, ir tieši tāda situācija, kuru LAA un citi tiecas novērst, nodrošinot iespēju cilvēkam, kurš varbūt grib strādāt par apkalpojošo personālu ēdināšanas uzņēmumā, saņemt nepieciešamo atbalstu no uzņēmuma vadības - piemēram, tāda veida apmācību, kas ļautu efektīvi apgūt nepieciešamās prasmes (jo veids, kādā skaidro darba uzdevumu un mijiedarbību ar klientu var būt jāpielāgo, lai cilvēks to patiešām varētu aptvert un īstenot) un mentorēšanu uz vietas darbā. turklāt liela daļa resursu ir vērsti tieši uz to, lai cilvēki ar AST atrastu sev tiešām piemērotas darba vietas, būtu informēti par iespējām.

Es vairāk esmu bijis tajā autistiskā darbinieka lomā, bet tik un tā nesaprotu, kāpēc tas ir vajadzīgs. Es to darīju tāpēc, ka man vajadzēja naudu dzīvošanai, un vispārīgi sākumā darba devējs teica, ka būs darbs tikai ar IT sistēmām. Bet dzīvē ir tā, ka klienti nāk un iet, un kādam ir viņi jāapkalpo, un tas, kurš ir tuvāk, tas lai to dara. Un reāli darba devēji ir ārkārtīgi iecietīgi pret trūkumiem. Latvijā vispār ir ļoti zema apkalpošanas kultūra, kas vēlreiz parāda, ka darba devējiem ir diezgan liels pofig par to, un ja kādam autistam ir tāds aicinājums, tad viņam lieli šķēršļi netiks likti. Drīzāk jau lielākā problēma tiešām ir izturēt darbā pieņemšanas interviju.

Bet jautājums ir, kāpēc gan kādam ar grūtībām šajā jomā, būtu vispār jācenšas to darīt? Pat ja viņu pieņems un sniegs visu vajadzīgo atbalstu, viņš nekad nebūs tik labs kā citi. Arī no darba devēja puses tam nav nekādas jēgas. Svarīgāk ir atrast vislabākos darbiniekus noteiktam amatam, nevis pieņemt tos, kas pēc īpašībām nav piemēroti, un pēc tam censties viņus apmācīt, bet tik un nesasniedzot vajadzīgo potenciālu. Vai tāpēc, ka kādam ir bērnišķīgs sapnis kļūt par viesmīli? Un ja nu tas sapnis ir par lidotāju, kosmonautu?

Arī es pēc gada šo darbu pametu, jo pat neliela saskarsme ar klientiem bija pārāk apgrūtinoša, un tā vietā kļuvu par pašnodarbinātu tulkotāju ar daudz mierīgāku dzīvi, lielāku brīvību un pat labāku atalgojumu.

Autistiem ir vairāk piemēroti citi darbi, piemēram, IT. Bet nu labi, tas arī ir stereotips, ka visi autisti ir cipargalvas. Bet tā vai citādi atrisinājums ir jāmeklē šajā virzienā – kā atrast piemērotu nodarbošanos autistiem, nevis iet prasīt, lai autistus integrētu esošajās darba vietās, kas galīgi nav viņiem piemērotas.

Jo sanāk diezgan absurdi, ka SJW cīnās arī par to, lai IT jomā būtu vairāk sievietes, kurām acīmredzami šī profesija izraisa mazāku interesi. Bet viens no feministu argumentiem ir, ka IT jomā ir pārāk daudz autistisku cilvēku, tāpēc varbūt viņus vajadzētu padzīt no šīm darba vietām. Kāpēc vispār ir vajadzīgs pārkārtot visu sabiedrību pēc savām bērnišķīgajām iedomām?

labi, piedod, man ir arī citas lietas darāmas, šī no manis būs pēdējā atbilde Tev šai diskusijā.

tas, ka darba devēji ir iecietīgi pret trūkumiem, ir ļoti atkarīgs no uzņēmuma. bet uzsvars šajā visā ir tieši uz to, ka būtu jāmeklē win-win risinājumi, kur nav arī gluži tā, ka "jācieš" ir apkārtējiem tikai tāpēc, ka nav efektīvu stratēģiju savstarpējai mijiedarbībai.

vēlreiz atkārtošu, ka cilvēka spējas nav statiskas. ko vispār nozīmē "nekad nebūs tik labs, kā citi"? kādi mistiskie "citi", kā noteikt, ar ko tieši jāsalīdzina? konkurentiem darba intervijā? tad viss atkarīgs no tā, vai tiek vērtētas tiešām relevantās lietas, nevis galvenokārt kaut kādas blakusprasmes (piemēram, spēja sevi prezentēt), un, ja cilvēks objektīvi nav labākais kandidāts konkrētās prasmes kontekstā (nevis ir ticis neobjektīvi novērtēts), tad arī nav diskriminējoši izvēlēties citu kandidātu. un neizliksimies, ka katrā darba vietā vispār var būt tikai vis-vis-vis-vislabākais cilvēks konkrētajai nodarbei, nav jau gluži tā, ka mums ir viens programmētājs pasaulē (tikai vislabākais), viens skolotājs (arī vislabākais) utt. tāpat kā autismā ir spektrs, tāpat ar dažādām prasmēm, un cilvēks var būt lieliski piemērots darbam arī tad, ja principā pasaulē var atrast cilvēku, kurš konkrēto lietu spēj darīt labāk par viņu.

turklāt, ja runājam par Tavu piemēru IT jomā, te ļoti svarīgs jautājums ir par cilvēka darba pienākumiem, kas ir tas, ko mēs reāli gribam, lai cilvēks dara - programmē vai komunicē ar klientiem? ir iespējami ļoti dažādi risinājumi, un nav tā, ka tāpēc, ka cilvēks, kurš brīnišķīgi programmē, bet nevar efektīvi nodarboties ar kādiem komunikācijas ar klientiem aspektiem, viņš ir "sliktāks" par citu, kurš programmē ne tik efektīvi, bet var efektīvāk komunicēt. runājot par to, ka cilvēkiem nepieciešams nodrošināt atbilstošas apmācības, es nemērķēju uz to, ka darbā pieņem pilnīgi nekompetentus un nepiemērotus ļaudis, un tad cenšas pataisīt par speciālistiem. es runāju par situācijām, kur cilvēks tiek pieņemts darbā (vai aicināts pieteikties), lai veiktu kādus pienākumus, kuriem nepieciešamās zināšanas un lielākā daļa prasmju viņam ir, bet var būt vajadzīgs papildus atbalsts, lai attīstītu citas prasmes vai apietu to trūkumu, kas traucē pilnvērtīgi īstenot savu esošo kompetenci mērķa jomā. mani tiešām mulsina tas, cik veikli Tu centies situācijas vienkāršot un ignorēt dažādus nozīmīgus faktorus. nav tā, ka nepieciešams panākt visās profesijās visu dzimumu un īpatnību cilvēkus proporcionāli vienā apjomā, bet ir nepieciešams dot cilvēkiem iespējas pilnvērtīgi īstenot savu potenciālu. pieņemot, ka Tev ir AST, forši, ka Tev izdevās atrast piemērotu alternatīvu konkrētajai darba situācijai, kļūstot par pašnodarbinātu tulkotāju, bet nav tā, ka visi cilvēki ar AST to var un vēlas.

turklāt runa nav par "bērnišķīgiem sapņiem/iedomām", runa ir par reālām lietām, ko cilvēki var darīt, ja viņiem tiek nodrošinātas atbilstošas iespējas un dažāda veida resursi. būs cilvēki ar AST, kas varēs un gribēs kļūt par viesmīli, lidotāju, kosmonautu, un būs tādi, kas negribēs vai nevarēs. atbalsta sniegšanas mērķis ir tieši palīdzēt cilvēkiem šīs lietas saprast un menedžēt, salāgojot cilvēka prasmes un īpatnības ar darba vietu, un tas prasa ABPUSĒJU piemērošanos. kaut ko mācīsies gan cilvēks ar AST, gan darba devējs, gan, iespējams, klients. un tas nav slikti, tas ir tas, kā mēs kļūstam par iekļaujošāku un kopumā arī efektīvāku sabiedrību.

un nav nekādas vajadzības šeit jaukt iekšā feminismu, tā ir cita, lai gan dažā ziņā līdzīga, tēma.

Labi, netraucēšu tevi darbā. Bet padomā par to, ko tu vispār zini, ko autisti var un vēlas? Diez vai tu vari to izjust, lai runātu viņu vietā. Viņiem vajag palīdzību, bet tā nav cilvēktiesību aktīvistu ņemšanās.

es tiešām esmu ierobežota savās zināšanās (un tai pat laikā 1)arī cilvēki ar AST nav homogēna grupa un var gribēt dažādas lietas 2)ir lietas, kā, piemēram, cieņpilna izturēšanās un iespēju došana, kas ir teju universāli aktuālas visiem cilvēkiem).

taču LAA, kas apvieno gvk cilvēkus ar AST, viņu ģimenes locekļus un atbalsta personālu, gan pilnīgi noteikti ir kompetenti tajā, kāda veida atbalsts cilvēkiem ar AST var būt noderīgs un interesēt, un es lielā mērā paļaujos uz konferencē dzirdēto, nevis cenšos uz savu galvu runāt kāda vietā. turklāt, ja Tu uzmanīgi palasītu manus komentārus, manuprāt, ļoti skaidri esmu norādījusi, ka tas, kas cilvēkiem ir jādod, ir informācija, iespēja un izvēle - tas, vai un ko viņi izmanto, jau paliks viņu rokās.

Spriežot pēc tā, kā SJW spēj sabojāt progresīvas idejas, es nebūtu tik naivi labticīgs :)

par to kanādu:
https://www.reddit.com/r/OutOfTheLoop/comments/6b0qta/what_specifically_does_the_canadian_gender/

tu drošvien arī Peterson esi saklausījies.

Layman opinion? Gan jau ka caurmēra cilvēkam nav ne jausmas, ko šie juridiskie panti nozīmē, un uzskats, ka apzināti nosaucot kādu transpersonu ne tajā vietniekvārdā, ir risks iekulties nepatikšanās ir ļoti liels. Kāds to noteikti interpretēs par naida runu, un cauri tev būs. James Damore atlaida no darba par vēl mazāku pārkāpumu.

paldies
man nebija skaidrs,kas tie tādi ir, iegūglēju, izpildīju 3 (TRĪS!) apjomīgus testus, man ir galīgs aspergers
ko man tagad darīt, kur reģistrēties/

es pieņemu, ka šis nav īpaši nopietni.

bet, ja nu tiešām pēkšņi ir, vari sazināties ar LAA, http://www.autisms.lv/ , domāju, ka viņiem būs, ko ieteikt, kā labāk izzināt jautājumu un kur meklēt atbalstu, ja tāds nepieciešams, izskatījās ārkārtīgi atsaucīgi

kā nebija nopietni, i read it on internet!!!

:D

betnu, nakamajā vizītē pie psihiatra noskaidrošu,kā viņa ir man nenodiagnosticējusi!
ja pavisam nopietni, man būtu ļoti ērti,ja es varētu piekabināt sev tādu actual birku, jo foršāk taču ir būt ar autiskā spektra traucējumiem nevis vienārši maitai,kas no visiem izvairās
atbalstu man nevajag,jo MAN viss ir labi, vot citiem ar mani ir problēmas...

vispār šāda attieksme, kad to nevis izspēlē kā joku (kā Tu šeit), bet pozicionē kā nopietnu patiesību (dodiet birku, lai var ar to aizsegties un nerisināt problēmu) ir baigi bīstama - man liekas, biežāk ir tā, ka nevis realitātē šādi notiek, bet šādu iedomātu situāciju realitātes potenciāls tiek izmantots kā pretarguments atbalsta sistēmu uzturēšanai, un tas mani apbēdina.

es drusku noguru diskutējot ar extranjero, tāpēc šobrīd šo baigi neizvērsīšu, bet man šķiet, ka ir ārkārtīgi svarīgi saprast (es zinu, ka Tu noteikti saproti, iztirzāju vnk problēmu, ko manā prātā aktualizēja Tavs komentārs), ka AST spektrs un "maitiskuma" (:D) spektrs ir divas dažādas lietas, un mums var būt dažādas kombinācijas, cilvēks ar AST, kas nav "maita", cilvēks bez AST, kas nav "maita", cilvēks ar AST, kas ir "maita", un cilvēks bez AST, kas ir "maita" :D un jautājums lielā mērā ir par to, kā cilvēkiem kļūt gana informētiem, lai spētu precīzi interpretēt un menedžēt situācijas, nejauši nejaukt AST ar "maitiskumu", neprovocēt tādus apstākļus, kuros AST izskatās pēc "maitiskuma" un neizturēties pret cilvēkiem ar AST tā, ka viņi reāli arī kļūst "maitas". uff, labi, šis droši vien nav supersakarīgi, man jau drusku beidzās pulveris detalizētai un konstrukltīvai komunikācijai ar citiem un pasauli.

bet vispār laikam arī paldies, ka aktualizēji šo aspektu!

atvaino,es negribēju izklausīties kretīniski tēmā,kuru šodien pirmo reizi aplūkoju.

tikai gribu pielabot,ka ar to maitiskumu ļoti subjektīvi apzīmēju to,ka es nekomunicēju un izvairos no cilvēkiem, bet viņiem mana uzvedība absolūti nav saprotama,jo viņi ir sociālas būtnes, savukārt man no socializēšanās paliek slikti

es to uztvēru kā joku, nevis kā kretīnisku izpaušanos, viss ok, vnk ieskicējās tēma (:

starp citu, nekur jau nav teikts, ka tiešām neesi kaut kur spektrā. ja tā ir, un ja šī informācija Tev palīdz atrast resursus, lai ērtāk, mierīgāk un patīkamāk dzīvotu, var būt vērts papētīt dziļāk. bet, ja Tu tāpat jūties labi un funkcionē ērti, dabū to komunikācijas apjomu, kas Tev vajadzīgs, lai nejustos kaut kā vientulīgi, tad tā tiešām nav problēma, ja vien spēj menedžēt dzīvi tā, lai absolūtas vajadzības gadījumā varētu navigēt sociālas situācijas.

Tu tāpat jūties labi un funkcionē ērti, dabū to komunikācijas apjomu, kas Tev vajadzīgs, lai nejustos kaut kā vientulīgi

es ļoti gribētu sajusties vientulīgi :D
man ļoti patika tā Spoon theory,tas,protams,ir par pavisam citu saslimšanu, bet esmu mēģinājusi vīram/mātei ar to skaidrot, ka man ir tikai tās piecas karotes komunikācijai, kamēr citiem ir 500
vīrs saprot,māte nespēj

bet vēlreiz paldies par idejas pamešanu; skatīsimies,ko teiks psihs

Bet es, piemēram, negribu diagnosticēt (t.i. iziet diagnostikas procesu, kam, spriežot pēc nu jau krietni lielā apgūtās info daudzuma par autisma spektru un on-line testiem, ir lielas iespējas rezultēties ar diagnozi) - tieši tāpēc, ka man stigmu jau pietiek. Es saprotu teoriju, t.i. nepieiciešamību vairot statistiku gaisākai nākotnei, bet sadzīves prakse tomēr, ēm, nav tik vienkārša.

es jau augstāk komentāros ļoti daudz esmu izteikusies par to, ka mana doma nebija, ka visiem tagad vajag diagnozi, bet gan par atbalsta sistēmu pieejamību (man, piemēram, no tās konferences palika iespaids, ka LAA ir ļoti forši cilvēki ar foršām idejām un samērā labiem cilvēkresursiem, bet viņi paši saka, ka ne vienmēr cilvēki, kuriem tas noderētu, pie viņiem nonāk).

Nu bet loģiski – autisti nav īpaši komunikabli cilvēki :)