man šķiet interesanti, ka Tu visu laiku manis rakstītajā ieinterpretē kaut ko tādu, ko es tur nemaz neesmu rakstījusi.

es nerunāju ne vēl par kaut kādu īpašu likumu pieņemšanu, ne mega prasību izvirzīšanu (izņemot universālu prasību, kas, manuprāt, attiecas uz visiem, ne tikai cilvēkiem ar AST vai cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti - prasību iespēju robežās respektēt katra cilvēka individuālās vajadzības), turklāt ar atbalstu saprotu daudz vairāk, nekā ņirgāšanās novēršanu. ņirgāšanās vēl ir salīdzinoši sīkums pret tādām situācijām, kur cilvēkam reāli var draudēt atlaišana, jo, piemēram, neatbilstošas un neprecīzas komunikācijas dēļ netiek izpildītas kādas prasības, vai pārmēru tiešas izteikšanās dēļ ir izveidojies smags konflikts (kāds kolēģis atsakās strādāt ar cilvēku, kuram ir AST), vai arī, kur cilvēks nespēj navigēt darba vietas hierarhiju, nezina, pie kā vērsties, bet, atšķirībā no neirotipiska cilvēka, nepamana šo problēmu un tiek sodīts par subordinācijas neievērošanu vai citiem "pārkāpumiem", vai arī, kur cilvēks nespēj atrast darbu, jo nemāk efektīvi nokomunicēt savas prasmes un ierobežojumus utml. vai arī nonāk policijas redzeslokā kā "neadekvāts un agresīvs". ideālā gadījumā, protams, neviens arī neņirgātos, bet tas noteikti nav vienīgais vai galvenais problēmjautājums.

te jau runa ir tieši par to, ka organizācija nodrošina iespēju cilvēkiem ar AST apgūt kompensācijas prasmes un stratēģijas, kā arī palīdzēt apkārtējiem izskaidrot, ka, nē, neesmu iedomīgs, vienkārši atšķirīgi uztveru, apstrādāju un paužu informāciju. turklāt par citas attieksmes prasīšanu - atkal, viss atkarīgs no tā, ko saprot ar šo citu attieksmi. katrs cilvēks ir tiesīgs pieprasīt, lai viņu nediskriminē un lai iespēju robežās tiek veidota tāda vide, kas ir atbalstoša, nevis traucējoša (piemēram, lai ļauj veidot tādu darba vietu, kurā mazināti traucējoši stimuli utml), kā arī tiesīgs prasīt cieņpilnu attieksmi, iespēju tikt uzklausītam, nodot un saņemt informāciju sev uztveramā formā, un citas praktiskas lietas. runa ir tieši par to, ka attieksme, kas būtu vienlīdzīga ar attieksmi pret neirotipiskiem cilvēkiem, pēc būtības nav "īpaša" attieksme, tā ir savu aizspriedumu un aizsargreakciju pārvarēšana, lai godprātīgi komunicētu un sadarbotos, un tādas vides veidošana, lai katrs varētu tajā realizēt savu potenciālu.

par James Damore palasīšu, paldies par ieteikumu.

Es jau arī 100% neatbildu uz taviem vārdiem. Es paplašinu domu, it īpaši, ko es domāju par tiesību aktīvistiem, un kāpēc tā ir nepareiza pieeja. Un tas, ka tu saki, ka tie obligāti nebūs likumi, nav pārliecinoši, jo kā tad citādi to varētu ieviest sabiedrībā, kura nevēlas izmaiņas? Par transpersonām arī sākumā teica, ka vēlas, lai viņus tikai pieņemtu – līdz brīdim, kad Kanādā pieņēma likumu par izdomātiem vietniekvārdiem.

Ja autists darbā nespēj izpildīt darba uzdevumu, jo nesaprot komunikāciju, tad viņš nav profesionāls šajā amatā, un viņam varbūt labāk ir atrast citu darbu. Jau atkal es redzu zilmatainās Betijas sindromu, kur jūtama prasība pieņemt viņas neprofesionalitāti nevis centienus vai pat vēlmi uzlabot sniegumu. Tieši no tā es visvairāk baidos SJW aktivitāšu rezultātā. Piemēram, es aizeju uz restorānu, jo gribu saņemt labu ēdienu un apkalpošanu, bet tur man priekšā būs kāds autists, kurš nesapratīs manis teikto. Bet viņu atlaist nevarēs, jo tā būtu diskriminācija.

ok, skaidrs.

daļa sabiedrības vēlas izmaiņas, un vēl lielāka daļa ir bez konkrēta viedokļa, tā ka tur atliek tikai pienācīgi norādīt uz ieguvumiem, ko konkrēta veida pārmaiņas mums dod, lai cilvēki būtu ieinteresēti sadarboties. protams, vienmēr būs tādi, kas visam pretosies. bet šeit labā ziņa ir arī tāda, ka nav jau uzreiz jāmaina VISA sabiedrība. uzņēmums pēc uzņēmuma, izglītības iestāde pēc izglītības iestādes, kamēr sasniedzam kritisko masu. nu, un plus vēl mērķtiecīgs sabiedrību informējošais darbs kopumā. nepiekrītu, ka ir adekvāti vērtēt ļoti plašu jomu (cilvēktiesību aktīvismu) vērtēt pēc ekstrēmiem piemēriem, tā dēļ paziņojot, ka pilnīgi viss tajā īstenotais ir nepareizs.

nu, un šeit Tu arī runā drusku tā, it kā prašana/neprašana būtu statiski lielumi. (: ja katrs cilvēks, kurš darbā saskaras ar kādu nozīmīgu problēmu, uzreiz meklētu citu darbu, nevis meklētu veidus, kā jautājumu risināt sev piemērotā veidā, nevienā uzņēmumā nebūtu normāls pastāvīgu darbinieku apjoms.

turklāt es nevaru līdz galam piekrist tam, ka tad, ja cilvēks konkrētā amatā esot, nesaprot komunikāciju, viņš uzreiz nav profesionāls. tas ir līdzīgi kā ar, piemēram, uzņēmumiem specifisku iekšējo "slengu", ko var nepārzināt izcils speciālists, kurš iepriekš strādājis citā uzņēmumā ar citu "slengu" - šis komunikācijas veids ir jāapgūst, bet atšķirība ir tajā, ka neirotipisks cilvēks lielākoties to varē izdarīt daudz vieglāk, bieži vien intuitīvi, un ātri saprot, ka vajag kādam kaut ko jautāt (bet arī ne vienmēr, jo, piemēram, sociālās trauksmes gadījumā, kas var būt nesaistīta ar AST, arī tas var būt apgrūtināts process), ar cilvēkiem, kam ir AST, var būt visādi.

protams, ka atlaist darbinieku, kurš nespēj veikt savu darbu, nav diskriminācija. bet ir diskriminācija nenodrošināt viņam pienācīgu iespēju to darbu apgūt un tiešām veikt. jo, ja neirotipiskam cilvēkam varbūt pietiks ar "izturies pret klientu laipni", tad cilvēkam ar AST varbūt vajadzēs precīzāku skaidrojumu, ko tas nozīmē (un īstenībā jau precīzāks skaidrojums nāktu par labu pilnīgi visiem, līdzīgi kā universālais dizains), un tā nav nekāda sniegpārsliņu būšana. Tevis minētais piemērs ar viesmīli, kurš nesaprot Tevis teikto, ir tieši tāda situācija, kuru LAA un citi tiecas novērst, nodrošinot iespēju cilvēkam, kurš varbūt grib strādāt par apkalpojošo personālu ēdināšanas uzņēmumā, saņemt nepieciešamo atbalstu no uzņēmuma vadības - piemēram, tāda veida apmācību, kas ļautu efektīvi apgūt nepieciešamās prasmes (jo veids, kādā skaidro darba uzdevumu un mijiedarbību ar klientu var būt jāpielāgo, lai cilvēks to patiešām varētu aptvert un īstenot) un mentorēšanu uz vietas darbā. turklāt liela daļa resursu ir vērsti tieši uz to, lai cilvēki ar AST atrastu sev tiešām piemērotas darba vietas, būtu informēti par iespējām.

Es vairāk esmu bijis tajā autistiskā darbinieka lomā, bet tik un tā nesaprotu, kāpēc tas ir vajadzīgs. Es to darīju tāpēc, ka man vajadzēja naudu dzīvošanai, un vispārīgi sākumā darba devējs teica, ka būs darbs tikai ar IT sistēmām. Bet dzīvē ir tā, ka klienti nāk un iet, un kādam ir viņi jāapkalpo, un tas, kurš ir tuvāk, tas lai to dara. Un reāli darba devēji ir ārkārtīgi iecietīgi pret trūkumiem. Latvijā vispār ir ļoti zema apkalpošanas kultūra, kas vēlreiz parāda, ka darba devējiem ir diezgan liels pofig par to, un ja kādam autistam ir tāds aicinājums, tad viņam lieli šķēršļi netiks likti. Drīzāk jau lielākā problēma tiešām ir izturēt darbā pieņemšanas interviju.

Bet jautājums ir, kāpēc gan kādam ar grūtībām šajā jomā, būtu vispār jācenšas to darīt? Pat ja viņu pieņems un sniegs visu vajadzīgo atbalstu, viņš nekad nebūs tik labs kā citi. Arī no darba devēja puses tam nav nekādas jēgas. Svarīgāk ir atrast vislabākos darbiniekus noteiktam amatam, nevis pieņemt tos, kas pēc īpašībām nav piemēroti, un pēc tam censties viņus apmācīt, bet tik un nesasniedzot vajadzīgo potenciālu. Vai tāpēc, ka kādam ir bērnišķīgs sapnis kļūt par viesmīli? Un ja nu tas sapnis ir par lidotāju, kosmonautu?

Arī es pēc gada šo darbu pametu, jo pat neliela saskarsme ar klientiem bija pārāk apgrūtinoša, un tā vietā kļuvu par pašnodarbinātu tulkotāju ar daudz mierīgāku dzīvi, lielāku brīvību un pat labāku atalgojumu.

Autistiem ir vairāk piemēroti citi darbi, piemēram, IT. Bet nu labi, tas arī ir stereotips, ka visi autisti ir cipargalvas. Bet tā vai citādi atrisinājums ir jāmeklē šajā virzienā – kā atrast piemērotu nodarbošanos autistiem, nevis iet prasīt, lai autistus integrētu esošajās darba vietās, kas galīgi nav viņiem piemērotas.

Jo sanāk diezgan absurdi, ka SJW cīnās arī par to, lai IT jomā būtu vairāk sievietes, kurām acīmredzami šī profesija izraisa mazāku interesi. Bet viens no feministu argumentiem ir, ka IT jomā ir pārāk daudz autistisku cilvēku, tāpēc varbūt viņus vajadzētu padzīt no šīm darba vietām. Kāpēc vispār ir vajadzīgs pārkārtot visu sabiedrību pēc savām bērnišķīgajām iedomām?

labi, piedod, man ir arī citas lietas darāmas, šī no manis būs pēdējā atbilde Tev šai diskusijā.

tas, ka darba devēji ir iecietīgi pret trūkumiem, ir ļoti atkarīgs no uzņēmuma. bet uzsvars šajā visā ir tieši uz to, ka būtu jāmeklē win-win risinājumi, kur nav arī gluži tā, ka "jācieš" ir apkārtējiem tikai tāpēc, ka nav efektīvu stratēģiju savstarpējai mijiedarbībai.

vēlreiz atkārtošu, ka cilvēka spējas nav statiskas. ko vispār nozīmē "nekad nebūs tik labs, kā citi"? kādi mistiskie "citi", kā noteikt, ar ko tieši jāsalīdzina? konkurentiem darba intervijā? tad viss atkarīgs no tā, vai tiek vērtētas tiešām relevantās lietas, nevis galvenokārt kaut kādas blakusprasmes (piemēram, spēja sevi prezentēt), un, ja cilvēks objektīvi nav labākais kandidāts konkrētās prasmes kontekstā (nevis ir ticis neobjektīvi novērtēts), tad arī nav diskriminējoši izvēlēties citu kandidātu. un neizliksimies, ka katrā darba vietā vispār var būt tikai vis-vis-vis-vislabākais cilvēks konkrētajai nodarbei, nav jau gluži tā, ka mums ir viens programmētājs pasaulē (tikai vislabākais), viens skolotājs (arī vislabākais) utt. tāpat kā autismā ir spektrs, tāpat ar dažādām prasmēm, un cilvēks var būt lieliski piemērots darbam arī tad, ja principā pasaulē var atrast cilvēku, kurš konkrēto lietu spēj darīt labāk par viņu.

turklāt, ja runājam par Tavu piemēru IT jomā, te ļoti svarīgs jautājums ir par cilvēka darba pienākumiem, kas ir tas, ko mēs reāli gribam, lai cilvēks dara - programmē vai komunicē ar klientiem? ir iespējami ļoti dažādi risinājumi, un nav tā, ka tāpēc, ka cilvēks, kurš brīnišķīgi programmē, bet nevar efektīvi nodarboties ar kādiem komunikācijas ar klientiem aspektiem, viņš ir "sliktāks" par citu, kurš programmē ne tik efektīvi, bet var efektīvāk komunicēt. runājot par to, ka cilvēkiem nepieciešams nodrošināt atbilstošas apmācības, es nemērķēju uz to, ka darbā pieņem pilnīgi nekompetentus un nepiemērotus ļaudis, un tad cenšas pataisīt par speciālistiem. es runāju par situācijām, kur cilvēks tiek pieņemts darbā (vai aicināts pieteikties), lai veiktu kādus pienākumus, kuriem nepieciešamās zināšanas un lielākā daļa prasmju viņam ir, bet var būt vajadzīgs papildus atbalsts, lai attīstītu citas prasmes vai apietu to trūkumu, kas traucē pilnvērtīgi īstenot savu esošo kompetenci mērķa jomā. mani tiešām mulsina tas, cik veikli Tu centies situācijas vienkāršot un ignorēt dažādus nozīmīgus faktorus. nav tā, ka nepieciešams panākt visās profesijās visu dzimumu un īpatnību cilvēkus proporcionāli vienā apjomā, bet ir nepieciešams dot cilvēkiem iespējas pilnvērtīgi īstenot savu potenciālu. pieņemot, ka Tev ir AST, forši, ka Tev izdevās atrast piemērotu alternatīvu konkrētajai darba situācijai, kļūstot par pašnodarbinātu tulkotāju, bet nav tā, ka visi cilvēki ar AST to var un vēlas.

turklāt runa nav par "bērnišķīgiem sapņiem/iedomām", runa ir par reālām lietām, ko cilvēki var darīt, ja viņiem tiek nodrošinātas atbilstošas iespējas un dažāda veida resursi. būs cilvēki ar AST, kas varēs un gribēs kļūt par viesmīli, lidotāju, kosmonautu, un būs tādi, kas negribēs vai nevarēs. atbalsta sniegšanas mērķis ir tieši palīdzēt cilvēkiem šīs lietas saprast un menedžēt, salāgojot cilvēka prasmes un īpatnības ar darba vietu, un tas prasa ABPUSĒJU piemērošanos. kaut ko mācīsies gan cilvēks ar AST, gan darba devējs, gan, iespējams, klients. un tas nav slikti, tas ir tas, kā mēs kļūstam par iekļaujošāku un kopumā arī efektīvāku sabiedrību.

un nav nekādas vajadzības šeit jaukt iekšā feminismu, tā ir cita, lai gan dažā ziņā līdzīga, tēma.

Labi, netraucēšu tevi darbā. Bet padomā par to, ko tu vispār zini, ko autisti var un vēlas? Diez vai tu vari to izjust, lai runātu viņu vietā. Viņiem vajag palīdzību, bet tā nav cilvēktiesību aktīvistu ņemšanās.

es tiešām esmu ierobežota savās zināšanās (un tai pat laikā 1)arī cilvēki ar AST nav homogēna grupa un var gribēt dažādas lietas 2)ir lietas, kā, piemēram, cieņpilna izturēšanās un iespēju došana, kas ir teju universāli aktuālas visiem cilvēkiem).

taču LAA, kas apvieno gvk cilvēkus ar AST, viņu ģimenes locekļus un atbalsta personālu, gan pilnīgi noteikti ir kompetenti tajā, kāda veida atbalsts cilvēkiem ar AST var būt noderīgs un interesēt, un es lielā mērā paļaujos uz konferencē dzirdēto, nevis cenšos uz savu galvu runāt kāda vietā. turklāt, ja Tu uzmanīgi palasītu manus komentārus, manuprāt, ļoti skaidri esmu norādījusi, ka tas, kas cilvēkiem ir jādod, ir informācija, iespēja un izvēle - tas, vai un ko viņi izmanto, jau paliks viņu rokās.

Spriežot pēc tā, kā SJW spēj sabojāt progresīvas idejas, es nebūtu tik naivi labticīgs :)

par to kanādu:
https://www.reddit.com/r/OutOfTheLoop/comments/6b0qta/what_specifically_does_the_canadian_gender/

tu drošvien arī Peterson esi saklausījies.

Layman opinion? Gan jau ka caurmēra cilvēkam nav ne jausmas, ko šie juridiskie panti nozīmē, un uzskats, ka apzināti nosaucot kādu transpersonu ne tajā vietniekvārdā, ir risks iekulties nepatikšanās ir ļoti liels. Kāds to noteikti interpretēs par naida runu, un cauri tev būs. James Damore atlaida no darba par vēl mazāku pārkāpumu.