man šķiet interesanti, ka Tu visu laiku manis rakstītajā ieinterpretē kaut ko tādu, ko es tur nemaz neesmu rakstījusi.

es nerunāju ne vēl par kaut kādu īpašu likumu pieņemšanu, ne mega prasību izvirzīšanu (izņemot universālu prasību, kas, manuprāt, attiecas uz visiem, ne tikai cilvēkiem ar AST vai cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti - prasību iespēju robežās respektēt katra cilvēka individuālās vajadzības), turklāt ar atbalstu saprotu daudz vairāk, nekā ņirgāšanās novēršanu. ņirgāšanās vēl ir salīdzinoši sīkums pret tādām situācijām, kur cilvēkam reāli var draudēt atlaišana, jo, piemēram, neatbilstošas un neprecīzas komunikācijas dēļ netiek izpildītas kādas prasības, vai pārmēru tiešas izteikšanās dēļ ir izveidojies smags konflikts (kāds kolēģis atsakās strādāt ar cilvēku, kuram ir AST), vai arī, kur cilvēks nespēj navigēt darba vietas hierarhiju, nezina, pie kā vērsties, bet, atšķirībā no neirotipiska cilvēka, nepamana šo problēmu un tiek sodīts par subordinācijas neievērošanu vai citiem "pārkāpumiem", vai arī, kur cilvēks nespēj atrast darbu, jo nemāk efektīvi nokomunicēt savas prasmes un ierobežojumus utml. vai arī nonāk policijas redzeslokā kā "neadekvāts un agresīvs". ideālā gadījumā, protams, neviens arī neņirgātos, bet tas noteikti nav vienīgais vai galvenais problēmjautājums.

te jau runa ir tieši par to, ka organizācija nodrošina iespēju cilvēkiem ar AST apgūt kompensācijas prasmes un stratēģijas, kā arī palīdzēt apkārtējiem izskaidrot, ka, nē, neesmu iedomīgs, vienkārši atšķirīgi uztveru, apstrādāju un paužu informāciju. turklāt par citas attieksmes prasīšanu - atkal, viss atkarīgs no tā, ko saprot ar šo citu attieksmi. katrs cilvēks ir tiesīgs pieprasīt, lai viņu nediskriminē un lai iespēju robežās tiek veidota tāda vide, kas ir atbalstoša, nevis traucējoša (piemēram, lai ļauj veidot tādu darba vietu, kurā mazināti traucējoši stimuli utml), kā arī tiesīgs prasīt cieņpilnu attieksmi, iespēju tikt uzklausītam, nodot un saņemt informāciju sev uztveramā formā, un citas praktiskas lietas. runa ir tieši par to, ka attieksme, kas būtu vienlīdzīga ar attieksmi pret neirotipiskiem cilvēkiem, pēc būtības nav "īpaša" attieksme, tā ir savu aizspriedumu un aizsargreakciju pārvarēšana, lai godprātīgi komunicētu un sadarbotos, un tādas vides veidošana, lai katrs varētu tajā realizēt savu potenciālu.

par James Damore palasīšu, paldies par ieteikumu.