labi, piedod, man ir arī citas lietas darāmas, šī no manis būs pēdējā atbilde Tev šai diskusijā.

tas, ka darba devēji ir iecietīgi pret trūkumiem, ir ļoti atkarīgs no uzņēmuma. bet uzsvars šajā visā ir tieši uz to, ka būtu jāmeklē win-win risinājumi, kur nav arī gluži tā, ka "jācieš" ir apkārtējiem tikai tāpēc, ka nav efektīvu stratēģiju savstarpējai mijiedarbībai.

vēlreiz atkārtošu, ka cilvēka spējas nav statiskas. ko vispār nozīmē "nekad nebūs tik labs, kā citi"? kādi mistiskie "citi", kā noteikt, ar ko tieši jāsalīdzina? konkurentiem darba intervijā? tad viss atkarīgs no tā, vai tiek vērtētas tiešām relevantās lietas, nevis galvenokārt kaut kādas blakusprasmes (piemēram, spēja sevi prezentēt), un, ja cilvēks objektīvi nav labākais kandidāts konkrētās prasmes kontekstā (nevis ir ticis neobjektīvi novērtēts), tad arī nav diskriminējoši izvēlēties citu kandidātu. un neizliksimies, ka katrā darba vietā vispār var būt tikai vis-vis-vis-vislabākais cilvēks konkrētajai nodarbei, nav jau gluži tā, ka mums ir viens programmētājs pasaulē (tikai vislabākais), viens skolotājs (arī vislabākais) utt. tāpat kā autismā ir spektrs, tāpat ar dažādām prasmēm, un cilvēks var būt lieliski piemērots darbam arī tad, ja principā pasaulē var atrast cilvēku, kurš konkrēto lietu spēj darīt labāk par viņu.

turklāt, ja runājam par Tavu piemēru IT jomā, te ļoti svarīgs jautājums ir par cilvēka darba pienākumiem, kas ir tas, ko mēs reāli gribam, lai cilvēks dara - programmē vai komunicē ar klientiem? ir iespējami ļoti dažādi risinājumi, un nav tā, ka tāpēc, ka cilvēks, kurš brīnišķīgi programmē, bet nevar efektīvi nodarboties ar kādiem komunikācijas ar klientiem aspektiem, viņš ir "sliktāks" par citu, kurš programmē ne tik efektīvi, bet var efektīvāk komunicēt. runājot par to, ka cilvēkiem nepieciešams nodrošināt atbilstošas apmācības, es nemērķēju uz to, ka darbā pieņem pilnīgi nekompetentus un nepiemērotus ļaudis, un tad cenšas pataisīt par speciālistiem. es runāju par situācijām, kur cilvēks tiek pieņemts darbā (vai aicināts pieteikties), lai veiktu kādus pienākumus, kuriem nepieciešamās zināšanas un lielākā daļa prasmju viņam ir, bet var būt vajadzīgs papildus atbalsts, lai attīstītu citas prasmes vai apietu to trūkumu, kas traucē pilnvērtīgi īstenot savu esošo kompetenci mērķa jomā. mani tiešām mulsina tas, cik veikli Tu centies situācijas vienkāršot un ignorēt dažādus nozīmīgus faktorus. nav tā, ka nepieciešams panākt visās profesijās visu dzimumu un īpatnību cilvēkus proporcionāli vienā apjomā, bet ir nepieciešams dot cilvēkiem iespējas pilnvērtīgi īstenot savu potenciālu. pieņemot, ka Tev ir AST, forši, ka Tev izdevās atrast piemērotu alternatīvu konkrētajai darba situācijai, kļūstot par pašnodarbinātu tulkotāju, bet nav tā, ka visi cilvēki ar AST to var un vēlas.

turklāt runa nav par "bērnišķīgiem sapņiem/iedomām", runa ir par reālām lietām, ko cilvēki var darīt, ja viņiem tiek nodrošinātas atbilstošas iespējas un dažāda veida resursi. būs cilvēki ar AST, kas varēs un gribēs kļūt par viesmīli, lidotāju, kosmonautu, un būs tādi, kas negribēs vai nevarēs. atbalsta sniegšanas mērķis ir tieši palīdzēt cilvēkiem šīs lietas saprast un menedžēt, salāgojot cilvēka prasmes un īpatnības ar darba vietu, un tas prasa ABPUSĒJU piemērošanos. kaut ko mācīsies gan cilvēks ar AST, gan darba devējs, gan, iespējams, klients. un tas nav slikti, tas ir tas, kā mēs kļūstam par iekļaujošāku un kopumā arī efektīvāku sabiedrību.

un nav nekādas vajadzības šeit jaukt iekšā feminismu, tā ir cita, lai gan dažā ziņā līdzīga, tēma.