tas par palielināto apcelšanu ir slideni. apcelšana rodas no stigmatizācijas un savstarpējas neizpratnes, nevis no tā, ka kādam ir/nav diagnoze. diagnoze var palīdzēt gan pašam cilvēkam labāk saprast, kādos veidos iespējams savas spējas un grūtības menedžēt, gan arī vajadzības gadījumā norādīt apkārtējiem virzienus, kuros meklēt resursus efektīvākas sadarbības veicināšanai. un, vēlreiz, gribu atkārtot jau sirdna teikto, mans ieraksts primāri nebija domāts par to, ka visiem vajag diagnozi, bet par to, ka šī situācija norāda uz nopietnām problēmām ar informācijas apriti un resursu pieejamību. jo LAA, cik man saprotams, piedāvā patiešām jēdzīgu un sakarīgu atbalstu, tieši mērķējot nevis uz cilvēku viktimizāciju, bet gan viņu rīcībspējas palielināšanu.

man arī gribas norādīt uz faktu, ka pieņēmums "saņemt diagnozi" = "sākt īstenot attieksmi "ak, es īpašais, ar īpašām vajadzībām, lūdzu, ievērojiet manas tiesības, ņemiet mani darbā bez jebkādām prasmēm"" nav pamatots. upura mentalitātes ieaudzināšana ir cita problēma, kas neizriet no diagnozes saņemšanas tiešā veidā, tā izriet no neprofesionāliem cilvēkiem, kas ar šīm personām strādā - tas ir novēršams, ir jānovērš, un, par laimi, ne visi cilvēki, kas strādā ar personām ar AST (un cita veida invaliditāti) tādi ir (lai gan diemžēl tādi pagaidām ir gana liela daļa). neviens nemēģina panākt, ka tā vietā, lai ievērotu cilvēka spējas un prasmes, ir jādod cilvēkiem darbs, kam viņi nav piemērotu - bet ir jānodrošina resursi un atbilstoša vide (sākot jau ar izglītības sistēmu), lai cilvēks savas spējas varētu pilnvērtīgi attīstīt un izmantot, un netiktu diskriminēts kādu īpatnību dēļ, kas nāk ar tām "komplektā".

arī darba devēju attieksmes jautājums nav viennozīmīgs, jo, ja šobrīd daudzi aiz nezināšanas savu darbinieku ar AST īpatnības saskata kā nepieklājību vai nepatīkama rakstura iezīmes, tad uztverama un lietišķa, laicīgi un mērķtiecīgi nodota informācija par AST specifiku var palīdzēt saprast, ka daļa no uzvedības vai izpratnes īpatnībām nav maināmas un nav cilvēka paša izvēle, motivēt meklēt kompromisus un atbalsta modeļus. turklāt, pēc LAA priekšsēdētājas teiktā, mēdz būt arī tā, ka tieši labi darba devēji ar aizdomām par AST darbiniekam meklē palīdzību, lai varētu apgūt stratēģijas un īstenot pielāgojumus, kas veicinātu sadarbību, jo apzinās, ka par spīti darbinieka vērtīgajām prasmēm un spējām (piemēram, spējai no galvas pārzināt pilnīgi visu noliktavas saturu un sīkākās detaļas par dokumentāciju, teiksim, kurš parakstījis kuru p/n aktu pat vairākus mēnešus atpakaļ), saskarsmes īpatnības var radīt nopietnas problēmas ilgtermiņā, no kurām būtu vēlams izvairīties.

es ceru, ka Tu pats redzi, ka Tavs trešais punkts ir dīvains vispārinājums. arī LAA ir cilvēktiesību aktīvisti, un viņi pilnīgi noteikti ir labvēlīgi pret cilvēkiem ar AST, tāpat kā praktiski jebkurš, kurš pietiekami iedziļinājies jautājumos, kas skar AST. es, starp citu, lai gan noteikti neesmu nekādā veidā ar AST, lielā mērā varu piekrist konferencē dzirdētajam citātam, ka "ja nu kādam ir traucējumi, tad tie esat jūs [cilvēki bez AST], jo jūs visu laiku taisāt haosu" - jo tad, ja par normalitātes kritēriju izvirza loģiku un sakārtotību (ko var diezgan labi pamatot), tā pilnīgi noteikti ir, ka cilvēki ar AST gvk ir tie normāl(āk)ie.

vēlreiz gribu precizēt - reģistrācija šajā gadījumā arī nenozīmē, ka darba devējs automātiski tiek informēts par to, ka cilvēkam ir AST. tas nozīmē tikai to, ka pašam indivīdam ar AST tiek nodrošināta piekļuve dažādiem resursiem un atbalsta mehānismiem, kurus var izvēlēties lietot vai nelietot. un tas, kas ir apbēdinoši, ir fakts, ka liela daļa cilvēku, kam šis varētu noderēt, acīmredzami pie šīs informācijas nav tikuši, un tā dēļ mēdz piedzīvot nepatīkamas sekas (piemēram, ilgstošu bezdarbu).