Bet es, piemēram, negribu diagnosticēt (t.i. iziet diagnostikas procesu, kam, spriežot pēc nu jau krietni lielā apgūtās info daudzuma par autisma spektru un on-line testiem, ir lielas iespējas rezultēties ar diagnozi) - tieši tāpēc, ka man stigmu jau pietiek. Es saprotu teoriju, t.i. nepieiciešamību vairot statistiku gaisākai nākotnei, bet sadzīves prakse tomēr, ēm, nav tik vienkārša.

es jau augstāk komentāros ļoti daudz esmu izteikusies par to, ka mana doma nebija, ka visiem tagad vajag diagnozi, bet gan par atbalsta sistēmu pieejamību (man, piemēram, no tās konferences palika iespaids, ka LAA ir ļoti forši cilvēki ar foršām idejām un samērā labiem cilvēkresursiem, bet viņi paši saka, ka ne vienmēr cilvēki, kuriem tas noderētu, pie viņiem nonāk).

Nu bet loģiski – autisti nav īpaši komunikabli cilvēki :)