Tik pat labi šī emocionālā šantāža ir jāapzinās arī upurim. Neilgu laiku pēc šķiršanās no pirmā drauga, manās rokās nokļuva grāmata par emocionālo šantāžu. Tur bija dotas ~10 dažādas situācijas, kurās kāds tika emocionāli šantažēts. Man sakrita veselas 8 no viņām un es biju diezgan lielā šokā. Un nevarētu teikt, ka attiecībās es biju bezsmadzeņu mīkstmiesis, kas vienkārši ļāva sevi izmantot kā lupatiņu.
Vide, kurā cilvēki aug, ir ļoti dažāda. Vienam varbūt ģimenē mamma visu laiku "izasaro" no tēva kaut ko, otrais varbūt ir izlutināts līdz nelabumam, trešais nekad nav paēdis un mierīgi izgulējies, tāpēc par tādām lietām vispār neaizdomājas. Ja ceļā nepagadās kāds "skolotājs", tā visu mūžu var nodzīvot.
Nez kāpēc ienāca prātā veģetārisms - ja cilvēkam apkārt visi ēd gaļu, viņš to uztver kā normu. Viņš neiedomājas, ka to cūciņ nokauj, lai viņam būtu kotlete. Kad kāds viņam to paskaidro, viņa izvēle ir - dzīvot kā līdz šim "darot pāri cūkām", vai arī izvēlēties citu ceļu - ēst tikai veģetāru pārtiku, nevienu cūku nesāpinot :) Kamēr neviens viņa uzmanību uz to nevērš, viņš pats reti kad par kaut ko tādu aizdomāsies.

(man gan šovakar baigais pļāpājamais, pieļauju, ka arī neizklausos diez ko sakarīgi :D )

Nedomāju, ka uzķeršanās uz tāda veida manipulācijām vienmēr ir vājuma pazīme. Galu galā bieži vien tiek spiests tieši uz sargāšanas/rūpēšanās instinktiem.
Par "skolotāju" un to, ka vairums apkārtējo nosaka normu - īsti nav ko iebilst.
Tai pat laikā no darīšanas otram pāri, lai apmierinātu kaut kādas savas iegribas būtu jāizaug samērā agri. Un es neuzskatīšu par pieaugušu tādu, kas šo principu attiecina tikai uz smilšu kasti, kur viņam neļāva zvelt kaut kādam Pēterītim ar lāpstiņu, lai dabūtu foršāko mašīnīti.

Tas, ka vieni ne-pieaugušie turpinā saviem bērniem mācīt neko - shit happens. Es savu vecāku kļūdas neuzskatu par attaisnojumu savām :D tas tā, tīri piemēra pēc.

Nu jā, vieni izaug no tā un savas attiecības ar līdzcilvēkiem veido "normāli", turpretī otri turpina izmantot šantāžu un attīsta savas prasmes manipulēšanā ar cilvēkiem, jo uzskata to par labāko, ātrāko, ērtāko veidu, kā iegūt to, ko vēlas. Manam bijušajam tas bija kā savdabīgs sporta veids, goda vārds! Ātri vien atrada cilvēku vājākās vietas un tā mācēja uzspiest, ka cilvēki ne acu nepamirkšķinot izdarīja viņam pa prātam. Talants, ko tur piebilst :D
Tāpēc es arī par vājumu to īsti nevaru nosaukt. Katram cilvēkam, lai arī cik viņš stiprs nebūtu, vienmēr būs kādas vājās vietas. Tad tās arī tiek ātri atrastas un aktīvi izmantotas.

Gadās, diemžēl. Ceru vismaz, ka vienreiz, t.i., tagad ir 8 izmantošanas veidi, kas uz Tevi vairs nenostrādās ;) un pieņemu, ka pati aizdomājies vēl līdz pāris citiem, ko šam attiecībā uz Tevi nāktos strīpot no repertuāra.
Kad pats savas vājās vietas apzinājies, tad vienkāršāk nosargāt vai pat pārvērst par stiprajām.