Reiz stāstot bračkam kaut ko par ziemā sastopamajiem ūdensputniem nobrīnījos, kāpēc viņš šķiet tik ieinteresēts*. Izrādās, viņu pļāpīgi draugi (vai draudzenes tomēr? ;)) esot uztrenējuši ik pa brīdim domīgā balsī teikt "aha" un atkārtot pāris pēdējos vārdus no runātāja teiktā. Sanāk gana pārliecinoši :D

(* - savu brāli satieku apm reizi 2 mēnešos un parasti abpusējā komunikācija aprobežojas ar "vakariņas gatavas? - jā/nē")

- "krīze" varētu būt labs suņa vārds /domīgā balsī/
- iedomājies, kā mežā/parkā skanētu saucieni "Krīze! Krīze! Krīze!"
- Un trakākais - atskrien arī!!! Visa tāda... ar maciņu zobos /pieštopē muti ar mandarīniem/

visai tai jezgai pa vidu viens sīkums-bet-patīkami:
braucu mikriņā, a tur šoferis mazā ekrāniņā (tur kur parasti atrodas radio) rāda pasažieriem Kin-dza-dza :)

rrrr... sadomājos tagad par biezpiena bumbiņām, mans kuņģis tūlīt rūks skaļāk par kolēģes radio (nervozi grauž galda stūri un skaita minūtes līdz pusdienlaikam) rrrrgh!

Vispār apbrīnoju tos cilvēkus, kas aizrautīgi gatavo. Fantastiski :) es tik reti saņemos uztaisīt kaut ko vairāk par grauzdiņiem...

... mana ģimenes ārste ir visai lustīga krieviete (vienkārši vājprātīgiem akrila nagiem) pacientus izsauc pēc deguniem (cik kurš hronisks, riebīgs pēc dabas, vai pārāk ilgi pļāpā) pilnīgā nesaistībā ar pierakstīto rindu. Pēdējoreiz viņa uzvaroši paziņoja, ka man esot vīruss un izsniedza recepti anibiotikām (pret baktērijām). Nav izslēgts, ka vārds "vīruss" vienk bij pirmais, kas pagadījās uz mēles atbildot, kas tad man īsti kaiš, un tikpat labi varēja pagadīties "reimatisms", "ūdens ceļgalā" vai kas tamlīdzīgs ;) BET viņas ārstēšana dod vēlamo rezultātu, tāpēc šī nemaz nav sūdzēšanās, tik tā, pēkšņi atcerējos...

šobrīd visvairāk gribētos paņemt statoilā kafiju un izpīpēt kādu cigareti parkā uz soliņa
Eh... pietiekami tuvā apkārtnē ir tikai 2 soliņi. Viens priekšniecībai pie logiem, otrs - kā reiz pa kājām visiem, kas no biroja iet pusdienās :/

Zvērīgi izsalkusi un joprojām žvingulī, un acis sāp. Bet nav ko žēloties vakarvakars bija labs ;)

pirmās lietas ko aiznesu uz jauno dzīvesvietu bija manas mīļākās grāmatas (tas bija sen. Es pārvācos tā lēnītēm pa 1 tašiņai reizi 2 dienās)
Vispār es lasu diezgan maz.
Tikai vakar ieviesu kafiju, nazi un 2 tomātus, lai būtu arī kaut kāda pārtika mājās ;)

vai cik jocīgi...
...mani līdzšinējie dzīvokļa kaimiņi (2 gab) kaut kādas manas neapmierinātības izpausmes ņem galvā tikai tad, kad es jau sāku kliegt (es kādreiz principā nekliedzu, likās stulbi bļaut uz pieaugušiem cilvēkiem). Tagad uzradies trešais, kas pamana katru manu noskaņojuma maiņu un uzreiz reaģē. Cik nepierasti (te vajadzētu būt confused smailijam) Bez maz sāk pietrūkt privātās telpas, kur izīgņoties :D Lai gan nē, patiesībā jau forši. Varbūt atgūšu piemirstās iemaņas smalkākai un niansētākai saskarsmei ar cilvēkiem. Cik tad var sazināties tikai vienkāršos nepaplašinātos teikumos, ne vairāk kā 3 vienā runājienā, par nekādu ķermeņa valodu vispār nedomājot.

Biju jau nobriedusi pārkrāsot matus melnus. Tad pēdējā brīdī ieraudzīju krāsas instrukcijā maziem maziem burtiņiem rakstītu "nelietot, ja mati iepriekš krāsoti ar hennu" Noraustījos, nekrāsoju. Tagad sēžu domāju, cik briesmīgs rezultāts varētu sanākt, ja tomēr noriskētu (melns pie saknēm, tālāk pusmelns-pusnomazgāta-henna?) Ehh...Un kur lai es tagad to krāsu lieku? :D