- reizēm man piemetas sajūta, ka saskarsmē ar cilvēkiem būtiskākais ir izlikties, ka nepamani pusi no tā, ko viņi dara, bet patiesībā pamanīt visu (lai rastu vismaz kaut kādu nojausmu par to, kas īsti notiek);
- reizēm es pārāk aizraujos ar mirkļa sajūtām, kurām nekāda nopietna iemesla vai turpinājuma ne tikai nav, bet tāds vispār nav paredzēts komplektācijā;
- reizēm negribīgi nākas atzīt, ka, ja viss būtu tik vienkārši, kā man gribas, dzīvot kļūtu gaužām garlaicīgi. Citiem vārdiem, spēles interesantākā un vērtīgākā daļa nav tās rezultāts, bet gan pati spēle (nebūtu tik samiegojusies, drošvien vai sprāgtu no nepacietības. Pacieties, pacieties, šai spēlē vēl daudzi gājieni priekšā).
- un protams, reizēm es lietoju pārāk daudz palīgteikumu ;)

Arlabunakti jums visiem :)