- ir pāris cilvēki, kuri man ir tikpat tīkami un svarīgi kā ilggadēji draugi, bet kurus pazīstu ļoti maz, un kuru attieksmi pret sevi īsti nezinu
- un kaut kā ir sagadījies tā, ka par maniem draugiem kļūst cilvēki, ar kuriem var nebūt kontakta iiilgi, un tomēr atkal satiekoties jūt, ka, jā, savējais, ar šito ir tiešām forši. Ir interesanti redzēt, kā šis cilvēks ir mainījies un izaudzis, un visfantastiskākais - tu viņam/viņai ar joprojām/atkal patīc.
- reiz mērķtiecīgi socializējos, un tad es sadzēru ar daudziem, ar daudziem labas attiecības, bet tādi, kurus sauktu par draugiem, no tā laika palikuši ļoti maz. Pat nezinu vai sveicinātu uz ielas tā laika cilvēkus. Daži no viņiem mani vairs neatpazīst, un es atpazīstu tikai tāpēc, ka man ir laba atmiņa uz sejām...
- tagad tik sen neesmu tā teikt "izgājusi sabiedrībā", ka, šķiet, vairs nemāku runāt ar cilvēkiem, skatos un brīnos par viņu un savām izdarībām :D t.i., mazliet bail, ka nemaz nemācētu draudzēties ar cilvēkiem, ko neesmu pazinusi agrāk :D heh

Es varu vēsā mierā turēt guļamistabā kāda lopa skeletu un ledusskapī galvaskausu (atzīstu, ka ar cilvēku kauliem nav bijusi darīšana, varbūt ar tādiem justos citādāk) bet kaltēti augi, visādi tur pušķi, rozes un tā, man uzdzen drebuļus, drūmas fantāzijas par nāvi utml. Dīvaini, laikam.

Spēles ar mājieniem, divdomīgiem izteicieniem (vēl divdomīgākām pauzēm) un daiļrunīgiem skatieniem var būt ļooti foršas. Tomēr dažreiz tās ir tikai aizsegs/aizbildinājums bailēm riskēt atklāti bez drošības jostas un atkāpšanās ceļa.
Savu reizi der izmēģināt gan vienu, gan otru.