vispār ir pāris reižu gadījies redzēt vienu meiteni, kura no rīta puspamodusies pēc visai alkoholiskas nakts izskatās tik... TĀ, ka gribot negribot sāc brīnīties, kāpēc neviens no klātesošajiem džekiem neizmet pārējos no dzīvokļa un nedodas viņu izmīlēt

šausmīgi garš teikums, piedodiet

jau otro vai trešo dienu nebeidzu vien gaidīt kādu ziņu no cilvēka, no kura nav ne loģiska, ne neloģiska iemesla kādu vēsti saņemt
khh :)

Reiz pļāpāju pa telefonu ar tobrīd ļoti simpātisku vīrieti. Pēkšņi viņš saka - Tu labi izskaties. Paldies - es starodama atbildu, un tad tik attopos - kā Tu zini? - Tev tāda īpaši patīkama balss šodien. Kad sievietei ir tāda balss, viņa vienmēr arī ļoti labi izskatās.

kādreiz gadās arī tā forši :)

Tāda sajūta it kā kādam šobrīd vajadzētu manu palīdzību vai vismaz draudzīgu klātbūtni. Es jau varētu, tikai neesmu pārliecināta, kuram.

šādas tādas tādas sajūtas, kas prasās pēc izpausmes, bet izstāstīt nemāku
kind of... it kā nekas ārkārtējs, bet tas pats nekas šķiet tāds kā intensīvāks, piesātinātāks kā parasti
nevaru atrast īstos vārdus lai aprakstītu

so you had that trip (good for you)
and now - you're back
and keep reminding me why I did not miss you

Atzīšos, ka vienmēr ļoti sapriecājos, ja mani piedraugojis kāds, kura paša/s rakstītais man ļoti patīk. (Pat, ja viņš/viņa to tikai ķeksīša pēc.)

Kad apzinies, ka kāds tevi pat lasa, attieksme pret sevis rakstīto ievērojami mainās. Domu, sajūtu piefiksēšana tiecas kļūt par komunikāciju. Kāpēc es izvēlējos tās domas/sajūtas pierakstīt virtuāli nevis uz papīra? Tāpēc, ka tas likās kas gaistošāks un vieglāk izdzēšams par, piemēram, kladi. Un tos, kas mani lasa un ko es te lasu, nespēju uztvert citādāk kā "īstus" cilvēkus, lai cik mazpazīstamus. Nevienu brīdi viņi man nav bijuši abstrakti usernames. T.i. lai arī personiski nepazīstu nevienu no cibas, anonimitāte neliekas pilnīgi pārliecinoša. Kāpēc es nepadaru visu rakstīto tikai sev lasāmu? Tāpēc, ka teorētiski kādreiz kāds nejaušs garāmlasītājs varētu pateikt kaut ko ļoti interesantu, kas man vienk nav ienācis prātā (naivi, protams).

Ko tik nesaskribelēsi, lai tikai neatgrieztos pie darba, phe ;) UPD. Un arī šis sākās kā vienk "pierakstīšu to putru, kas pa galvu maisās, labāk sapratīšu" un beidzās kā neveikls komunikācijas mēģinājums, t.i., tagad kādu komentāru gribas (kaut arī pati parasti lasu nekomentējot) phe 2 :D

Man pagrūti saprast cilvēkus, kas necieš klusumu (dažreiz pat rodas iespaids, ka baidās no klusuma). Vispār nespēju saprast tos, kuri necieš klusumu, bet vispār nepiefiksē, kas tad īsti skan tai radio/mūzikā/televizorā, ko viņi ir ieslēguši.

sajūtos kā pilnīga idiote, kad pieķeru sevi mācot dzīvot par sevi vecāku cilvēku (+ ņemot vērā, ka mana dzīve nav tas labākais piemērs)
(mental note: ir būtiska atšķirība starp tikai "zināt" un "zināt&izmantot")