44 + 10 minūtes līdz darbdienas beigām, saņemšos un nesākšu skaitīt sekundes :/

Viegla paranoja. Nu, un ļoti labi ;) dažreiz noder

slimošana šobrīd nu nemaz nav risinājums, bet mans organisms redz iedomājies, ka varētu paslimot. Attopies, sīkais :/

...tomēr gribu savu kabinetu.
...te viena kolēģe nevar vien nociesties, stāsta aizgūtnēm, ko viņa šīgada "Erotā" redzējusi. Vai nu pasākums ir draņķīgs, vai viņa draņķīgi stāsta, vai abi.

Nez, mani pieskaitītu pie sabiedrībai bīstamiem maniakiem, ja redzētu tās iztēles ainiņas no brīžiem, kad apmācības vadītāja man piš smadzenes? Drošvien, ka ne. Kamēr tās ir vēl tikai iztēles ainiņas.

Un beigās izrādās, ka tas darbs viņai licies tīri ok. Ko man, protams, nepateica viņa.

UPD. Tiko atnāc vēlreiz pateikt to, kas pirms stundas tika 3x izrunāts. MAITA.

Personīgajā dzīvē viss nokārtojies tā, ka nav vairs par ko uztraukties. Šķiet, tas drīz liksies garlaicīgi.

Lai aptvertu, ka ir sākusies jauna, potenciāli skaista diena (pat ja man viņa sākas pusdivos), un noticētu, ka man ir iemesls līst ārā no gultas un dzīvot, man ir nepieciešams pēc pamošanās izdzert krūzi garšīgas kafijas. Aiztipinu līdz virtuvei, bet tur pilnīgs srajs (piedevām ne manas vainas pēc), manā ūdens vārāmajā katliņā šaubīga paskata makaronu sapačkājums (ko par brokastīm uzskatīt arī nevar). Gribas vienlaicīgi lamāties, raudāt, bezcerīgi nopūsties... (Bļe, ņemot vērā, ka manu tējkannu un otru katliņu piebeidza pat neatvainojoties)
GRRRRRR...

reiz kādā pasēdēšanā-iedzeršanā ar foršiem cilvēkiem garāmejot spogulim pamanīju, ka man uz lūpas iekrāsojusies melna strīpa no vīna. Un tūlīt saškrobojos, sadomājos, cik briesmīgi izskatos utt., utjpr. Tikai pēc laba brīža aizdomājos līdz faktam, ka, ja man kāds cilvēks vispār patīk, tad man dziļi vienalga vai viņam/viņai ir sarkanvīna iekrāsot strīpa uz lūpas vai nav.  Tas nekādā veidā nepasliktinās manu attieksmi pret viņu. Tad  kāpēc, zinot, ka dotajā kompānijā visi visiem patīk  (un iespējams nav tik idiotiski piekasīgi sīkumiem kā es) būt tik nežēlīgai pret sevi?
Muļķīgs sīkums, iespējams, bet tobrīd man ļoti uzlaboja pašsajūtu :)

un vēl sakarā ar svētku pārēšanos es varētu uzrakstīt par ēšanu. Kādā darba kolēģu pasēdēšanā viena tāda apaļa kolēģe noskatījās kā es paņemu otru kūkas gabaliņu un indīgi izmeta, ka man jau labumā neiet, bet nekas, pēc 30 gadu vecuma sasniegšanas tas viss ar uzviju nākšot atpakaļ. (Ko tamlīdzīgu man teica arī par 20 gadiem ;)) Mja. Es tiešām ēdu apmēram 3x vairāk kā viņa, bet ir tak starpība vai pusdienās ēd kartupeļus ar gaļu vai krēmbulciņas. Un vai katru dienu vismaz dažus kilometrus nocilpo kājām, vai pat līdz nākošai pieturai brauc ar tramvaju.
Un tagad par kaut ko labu - cita, arī apaļa kolēģe. Ēd normāli, bez īpašām pārmērībām vai ierobežojumiem, atzīst, ka modeles parametri neliekas mokošas diētas vērti. Pārvietojas palēkdamās un kustas ar tādu vieglumu kā daudzas tieviņās trausliņās nemaz nemāk.

un vēl šodien dzīvē redzēju to maximas efektologu. Saķiķinājos, nebiju aizdomājusies, ka tāds tiešām eksistē un ka IRL rada tikpat nejēdzīgu iespaidu kā reklāmā :D