Aizdomājos, lūk, par to, ka sievietes izmantojot asaras kā emocionālo šantāžu (nav gadījies dzīvē redzēt, un drošvien tā arī labāk).
Kad tuvs, mīļš cilvēks ir sāpināts līdz raudāšanai... tā ir viena no vispretīgākajām sajūtām, kāda var būt (jo īpaši, ja nezinu kā palīdzēt). Ja vēl raudātu manis dēļ - negribas pat iedomāties. Attiecīgi, cilvēku, ko puslīdz cienu, tik nepatīkamā situācijā/sajūtā ievest negribētu.
Ja kaut vienreiz kāds/kāda tīšuprāt izmantotu asaras, lai ar mani manipulētu - pirmā vēlme būtu nožmiegt uz vietas, un, jā, izteikts aizdomīgums turpmākās līdzīgās situācijās...