About this Journal
Current Month
 1234
567891011
12131415161718
19202122232425
262728293031
Apr. 19th, 2011 @ 08:17 am (no subject)
Jaunībā visi liekas skaisti, vecumdienās - skaisti joprojām ir tie cilvēki, kuriem piemitis ne tikai ārējais skaistums. Vakar uz sirds meditācijas nodarbību bija atnākuši vairāki vecākās paaudzes cilvēki. Un man viņi likās skaisti - viņiem bija siltas, mirdzošas, dzīvas acis. Viņiem sejās nebija jaušama nožēla par pavadīto dzīvi un par tuvojošos dzīves noslēgumu, bet rāms miers. Es arī tā gribu. Lai man vecumdienās acīs būtu rāms miers un gaišums.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
Apr. 4th, 2011 @ 12:12 pm (no subject)
Man likās, ka viss nostāsies savās vietās tad, kad Tu man pateiksi, ka es esmu Tev pietiekoši laba. Es visu mūžu centos būt Tevis cienīga. Tu man devi aizvien jaunus un jaunus norādījumus, aizrādīju uz aizvien jaunām un jaunām kļūdām un nepilnībām. Es domāju, ka tā diena, kad Tu beidzot izteiksies par mani atzinīgi, būs man īsta laimes diena.
Vienā brīdī es vairs nespēju noticēt, ka tāda pienāks. Es Tev vairs nelikos svarīga. Un es sāku dzīvot savu dzīvi, vairs īsti neiespringstot par to, ko īsti par mani domā Tu. Un - brīnums. Gan man pašai kļuva vieglāk dzīvot, gan arī Tu pēc pāris gadiem sāki mani atzinīgi novērtēt.
Bet šīs vēlēšanās piepildīšanās tomēr nekļuva man par īstu laimes dienu. Jo es aizvien vairāk sāku saprast Tevi. Mēs citos redzam to, kas piemīt mums pašiem. Tevī es redzēju mērķtiecību, spēku, disciplīnu, bet arī nevēlēšanos pielaist kādu sev tuvu klāt. Tu manī redzēji vājumu, neveiklību, gaidīšanu, lai viss notiek pats no sevis.
Tad, kad man bija slikti, man būtu vajadzējis tikai pāris uzmundrinošus vārdus no manis, lai es aizietu tālāk kā torpēda. Bet Tu domāji, ka man no Tevis vajag gatavu risinājumu. Un savukārt tad, kad es domāju, ka atbalstu Tevi, sarunājoties ar Tevi un Tevi uzmundrinot (tas, kas ir vajadzīgs man, lai es turpinātu nesties pa dzīvi), Tev vajadzēja jau gatavās atbildes...
Tu saki, ka nedzirdi sevī atbildes un nezini īsti tās sajūtas, ko Tu gribi. Tas droši vien ir drausmīgi grūti un sarežģīti. Es nevaru iedomāties, kā es varētu dzīvot, ja manī iekšā nebūtu tā kodola, kas mani veido. Mīļo brāli, es zinu, ka tas ir sarežģīti... BET...
Ar jebkurām lietām darbojas viens un tas princips. Sākumā lieta ir vienkārša. Bet ja tai pieiet pavirši, kaut kur salaiž kaut ko grīstē, tad tā lieta kļūst aizvien nepatīkamāka, sarežģītāka, kļūst par problēmlietu. Un vienīgais man zināmais veids, kā tikt galā ar problēmlietu, ir šķetināt to vaļā. Atrast, kur kaut kas bija sagājis greizi, sakārtot un turpināt dzīvot. Tas ir vienīgais man zināmais risinājums. Es šobrīd tā daru ar savu dzīvi. Esmu ķērusies klāt pie tās kā pie samežģīta dzijas pavediena gala un tagad šķetinu to vaļā, lai varu to satīt glītā kamolā.
Lūdzu, lūdzu, nepadodies.
About this Entry
2 comments
Leave a comment
Permanent Link
Mar. 28th, 2011 @ 09:40 am (no subject)
Man šķiet, ka es vienmēr atcerēšos to puteni. Un savas sajūtas. Kas man patīk atmiņās - ar laiku sliktās izplēnē, bet labās paliek. Un es atceros šo pašu galdu, šo pašu skatu pa logu, tādu pašu puteni aiz loga. Divas nedēļas pazīšanās. Un sajūtu, ka pasaulē ir kaut kas brīnumains. Es jutos kā pasakā, tik mierīgi un giaši kā tās baltās pārslas, kas tur riņķoja... Man likās, ka nupat, nupat viss ir sācies... :) Un bija jau arī... Mēs atkal esam svešinieki. Bet šādā laikā es ļauju sev atgriezties pagātnē, kurā es biju tā Es, kuru pazini Tu, kurai sirsnīgi smaidīji un rakstīji siltas vēstules, un Tu biji tas Tu, ar kuru man bija silti un labi. :)
Lai Tev izdodas satikt to meiteni, kuru Tu ceri satikt, lai Tev viss dzīvē ir labi. Žēl, ka mēs nepalikām draugi, bet... viss notiek tieši tā, kā tam ir jānotiek. Man ir prieks, ka es varu vēlēt Tev laimi. Un man prieks, ka es Tevi satiku. Jo tas mani izmainīja. Un tieši tas jau arī bija tas mērķis, vai tad ne?
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
Mar. 10th, 2011 @ 01:01 pm (no subject)
Man liekas, ka viena no lielākajām kļūdām, ir tā, ka bērnībā mums iestāsta kaut kādus standartus, kuriem mums jāatbilst, lai mēs skaitītos normāli. Manai mammai šie standarti bija - pabeigt augstskolu, apprecēties, lai piedzimst bērni.
Labi, augstskolu es pabeidzu, bet ar to apprecēšanos... Par visām varītēm negribas. Brīžiem ir sajūta, ka lielākā daļa vīriešu, kuri kādreiz gribēja mani precēt vai dzīvot ar mani kopā, gribēja to tāpēc, ka cerēja, ka es atnākšu kā pasaku feja un vienā mirklī padarīšu viņus laimīgus. It kā cerot, ka kāds atnāks un uzņemsies atbildību par viņu dzīvi. Bet pa lielam es varu atbildēt pati par sevi. Un man patīk atbildēt pašai par sevi un par tām lietām, kuras es varu ietekmēt. Tas man liek justies pieaugušai un patstāvīgai un man patīk tā sajūta. Man nevajag glābēju un man nevajag no manis atkarīgo. Man vajag kādu, kas ar mani draudzējas un mani mīl.
About this Entry
1 comment
Leave a comment
Permanent Link
Mar. 9th, 2011 @ 09:03 am (no subject)
Atceros, kāpēc bērnībā man nepatika būt bērnam. Pieaugušie onkuļi un tantes mēdza mēdza turēt mani par muļķi, lai gan paši uzvedās muļķīgi. Piemēram, jautāja stulbus jautājumus - kad man bija kādi četri, pieci gadi, jautāja, ar ko es precēšoties. Mana atbilde bija - ar nedzērāju. Viņiem smieklu vētra, man - neizpratne, jo neko stulbu pateikusi nebiju. Man labāk patīk būt pieaugušajai, nevis bērnam. Man īstenībā bija visai jauka bērnība, bet lai es gribētu tajā atgriezties - nu, nē...
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
Mar. 4th, 2011 @ 09:23 am (no subject)
Vakar autobusā redzēju divas meitenes sarunājamies - viena no viņām bija tāda dzirkstoša - acis mirdz, lūpas smaida, pekstiņus stāsta... :) Dzīvespriecīga, ar humora izjūtu u.t.t. :) Tādi cilvēki ir kā mazas saliņas pa pelēko pasauli - tie, kas nonāk tuvumā, iepeld šo cilvēku gaišajā saliņā un viņiem kļūst gaiši. Un jo vairāk šādu cilvēku, jo gaišāka kļūst pasaule. Mana dziļākā pārliecība ir tā, ka cilvēkiem vajag pirmām kārtām pievērsties pašiem sev, nevis tik ļoti skatīties apkārt uz citu trūkumiem. Jo pa lielam - vienīgais, ko mēs šajā pasaulē varam izmainīt, esam mēs paši. Un tās lietas, kas ir atkarīgas no mums pašiem.
Dod, Dievs man spēku mainīt tās lietas, kuras es varu mainīt, pieņemt tās lietas, kuras es nevaru mainīt un prātu, lai atšķirtu pirmās no otrajām.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
Feb. 5th, 2011 @ 10:24 pm (no subject)
Ne katrs cilvēks var izdziedēt mūs no vientulības sajūtas. Puspasauli šovakar par to, lai tāds cilvēks tagad gulētu man līdzās, man būtu ļauts turēt viņa roku savējā un klausīties, kā viņš miegā elpo. Daudz? Patiesībā - milzīgi daudz. Novērtējiet to, ka jums ir mīlestība. Novērtējiet to, ka jums līdzās ir cilvēks, kas ļauj jums nejusties vientuļi. Novērtējiet to.
About this Entry
8 comments
Leave a comment
Permanent Link
Jan. 18th, 2011 @ 09:48 am (no subject)
Mīlestība mīt mūsos pašos. Un otrs cilvēks ir tikai katalizators, kas atraisa mūsos mīlestības enerģiju.
About this Entry
1 comment
Leave a comment
Permanent Link
Jan. 17th, 2011 @ 04:40 pm (no subject)
Es elpoju lēni un mierīgi. Es vairs necenšos no draudzenēm izdibināt, kā Tev iet. Es vairs nealkstu Tevi satikt. Mēs atkal esam atgriezušies tajā pašā punktā, no kura mēs sākām - esam svešinieki.
Tikai mazliet gudrāki svešinieki. Vismaz es. Par Tevi - es nezinu, es tā arī līdz galam nesapratu, kas īsti es biju Tavā dzīvē un vai vispār kaut kas biju. Bet šobrīd tas vairs nav svarīgi. Šobrīd svrīgi ir tas, ka, izrādās, arī pašas lielākās sāpes kādreiz pāriet, ja vien tām ļauj. Arī mīlestības sajūta norimst. Nevis pāriet vai nomirst, bet norimst. Kļūst par atmiņām, pie kurām es kādreiz varēšu uzkavēties kā pie vecas pierakstu klades, uz kuras uzrakstīts mācību priekšmeta nosaukums "Mīlestība". Un attiecīgās praktiskās nodarbības - 1) ja mīli, tad proti aiziet, jūtot, ka tu viņam traucē; 2)ja mīli, tad pārvari sevi un piedod gan sev, gan viņam visu - gan to, ka tu neprati mīlēt tā, kā viņš gribēja, lai tu mīli, gan to, ka viņš nemīlēja tevi tā, kā tu gribēji, lai viņš tevi mīl... u.t.t.
Un vēl - nedomā, ka tāpēc, ka tu mīli, tas otrs saudzēs tavas jūtas. Tā nenotiek. Tāpēc izvēlies, ko mīlēt - rozā brilles nekad nav nākušas par labu cilvēku novērtēšanai...
About this Entry
2 comments
Leave a comment
Permanent Link
Jan. 17th, 2011 @ 09:55 am (no subject)
Tags:

Viņš ir vīrietis, kurā nedrīkst iemīlēties. Bet kuru drīkst mīlēt.
Un es zinu, ka es esmu sieviete, kurā nedrīkst iemīlēties. Bet kuru drīkst mīlēt.
Iemīlēšanās atšķirībā no mīlestības man asociējas ar zināmu daļu egoisma, ar zināmu daļu ierobežošanas, ar zināmām privātīpašnieciskām tieksmēm.
Viņam vajag daudz brīvas telpas. Un man vajag daudz brīvas telpas. Tādi nu mēs esam.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
Jan. 14th, 2011 @ 04:42 pm (no subject)
Man patīk  userinfoaz. Tur daudz tādas klusas smeldzes. Prot viņa aizskart kaut kādas stīgas manī. Hmmm.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
Jan. 14th, 2011 @ 10:12 am (no subject)
Ar N/L... ir tā... Hmm, grūti pateikt - kā...
Mēs ik pa brīdim komunicējam... Dažkārt komunikāciju atsāk viņš, citreiz - es... Tā - baigi neiespringstu uz to. Mēs neesam viens otrā iemīlējušies, tas nu ir skaidrs. Viņš tam neļaujas un es arī nē... Jo, ja es ļautu vaļu, tad viņā iemīlēties varētu piecās sekundēs. Bet es sevi kontrolēju. Un man patīk tā, kā ir tagad. Man patīk tas, ka es varu strādāt, ka mani nevajā uzmācīgas domas par viņu tad, kad man ir jādomā par kaut ko citu. Un pēdējās trīs nedēļas es darbā esmu bijusi tik aizņemta, ka man nebūtu spēka, piemēram, darba dienas vakarā aiziet uz satikšanos. Un viņam ar viņa darbu un atbildību es domāju, ir vēl daudz trakāk. Un, jā, mūsu komunikācija arī visvairāk notiek tad, kad parādās no darba brīvais laiks... Nezinu. Neko neplānoju un neko neceru no šīm attiecībām. Izbaudu tos brīžus un to foršo, ko tās dod... Un īpaši tālu nākotnē neskatos. Laiks pats saliks visu pa plauktiem. Man patīk, ka viņš no manis neko nepieprasa. Es arī no viņa neko nepieprasu. Komunikācija ir tādā - pieaugušu cilvēku līmenī.
Es pārāk daudz esmu bijusi slimu attiecību viedošanās sākumposmā iesaistītā puse. Es tā vairs negribu. Un ja cena, kas par to ir jāmaksā, ir tas, ka man nekad vairs nebūs tās satraucošās sajūtas - ka ak, ak, vai... tās milzīgās emocijas... Tā ir cena, ko es esmu gatava maksāt. Es negribu, lai man vēlreiz mūžā tik briesmīgi sāpētu kā man sāpēja. Tas nav tā vērts.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
Jan. 12th, 2011 @ 03:49 pm (no subject)
Es pilnīgi noteikti zinu, ka gribu mīlēt. Bet bez iemīlēšanās sajūtas es varētu arī iztikt. Man tāpat tā nav bijusi tā īpaši izteikta. Tas jau vairāk līdzinās kaut kādam alkohola reibumam, bet es par apreibinošajām vielām tā baigi sajūsmā neesmu.
Atceros, ka pagājušajā gadā, kad man tās emocijas sita ļoti, ļoti augstu vilni, es pēkšņi nobijos un sev iejautājos - vai tādu stresu cilvēks ilgstoši maz spēj izturēt? Var tā nodzīvot pāris nedēļas, bet ilgākā laikā tās taču ir mokas, nevis kas cits. Un es atcerējos savas pirmās attiecības, kad kādu rītu - pēc vairāku dienu nekomunicēšanas ar savu simpātiju objektu, pamodos un nobijusies secināju, ka man viņa nepietrūkst. Un sāku sevi šaustīt par šīm domām...

Jautājums ir cits - vai var bez iemīlēšanās fāzes nonākt uzreiz mīlestības fāzē?
About this Entry
1 comment
Leave a comment
Permanent Link
Jan. 6th, 2011 @ 08:43 am (no subject)
Šobrīd man liekas, ka es vairs nesaprotu, vairs nezinu, ko nozīmē - mīlēt. Pagājušajā gadā likās, ka zinu. Bet šobrīd brīžiem uznāk sajūta, ka manī iekšā ir izdedzinātas visas emocijas. Uznāk kaut kādi tukšuma posmi, kad liekas - nē, nē, nē, es nevienu negribu, man nevienu nevajag, jo beigu beigās jau tāpat zināms, kur tas viss novedīs. Man sāpēs, es ārēji stoiciski norīšu visus pārdzīvojumus, izturoties iespējami mierīgi un adekvāti. Bet naktīs gulēšu, nevarot aizmigt un blenžot griestos. Un atkal būs tā sajūta, ka apkārt ir melna, bezgalīgi melna tumsa, kurā neiespīd ne mazākais cerību stariņš, ka atkal būs tā sajūta, ka es atrodos kaut kur tukšuma pašā vidū.
Un tagad skatos un man liekas - tā, šis te ar mani grib interesantu seksuālu piedzīvojumu kā ar par sevi vairāk kā desmit gadus jaunāku būtni, izmantojot to, ka es esmu no viņa mazliet atkarīga. Un man kļūst nelabi no tā. Par kolēģi - brīžiem šķiet, ka es viņam patīku, bet tajā pašā laikā - es nemānu sevi - viņam ir sieva un es, visticamāk, esmu tikai aizvietotāja kaut kādos brīžos, kad tur viss sāk iet sviestā.
Un N/L - man viņš patīk un mūsu randiņi ar viņu ir lieliski, bet... mūsu komunikācijā mēdz būt pagaras pauzes. Pēc idejas es zinu, ka man vairs nevajadzētu tikties ne ar N/L, nedz ar to kolēģi. Bet pie kolēģa es pēdējā gada laikā esmu jau pieradusi kā pie laba drauga. Savukārt N/L... Cik bieži gan gadās sastapt cilvēkus, ar kuriem sarunājoties liekas, ka gaiss dzirksteļo un ir tik intersanti, smieklīgi un forši. Brīžiem man liekas, ka es esmu zagle. Ka es tos mirkļus, kuri ir forši, nozogu, jo man tie nepienākas.
Tikai es nekādīgi nevaru saprast - kāpēc? Kāpēc man tie nepienākas?
Tāpēc es gribu iemācīties mīlēt tā - pa īstam. Pilnīgi nesavtīgi un tā. Šodien jūtos galīgi sapinusies. Labi, ka vakarā paredzēta tikšanās ar vienu, manuprāt, dzīvesgudru cilvēku. Tādi palīdz sakārtot domas.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
Jan. 3rd, 2011 @ 02:04 pm (no subject)
Es negribu attiecības, kurās otrs bez manis nevar dzīvot. Es gribu, lai var un pat ļoti labi. Bet par spīti tam viņš tomēr GRIB būt kopā ar mani, jo ar mani viņam ir labāk, foršāk, vieglāk, interesantāk un laimīgāk. Es gribu attiecības, kas balstītas uz draudzību un sapratni. Kur mīlestība nozīmē ko citu nevis greizirdību, spēlītes par varu un savas taisnības pierādīšanu.
Nesen runāju ar savu brāli, kurš jau daudzus gadus ir precējies. Un viņš izteica tādu domu, ka viņa draugi lielākoties esot sadalījušies pa pāriem - bērnu, pieraduma, sadzīves u.t.t. dēļ - tādu iemeslu dēļ, kuriem ir visai attāls sakars ar mīlestību. Un ja pārus dalītu pēc tā, ko viņi mīl, tad šis sadalījums būtu pavisam savādāks.
Un tad es viņam ieteicos, ka man liekas, ka par spīti tam, ka es esmu viena, es droši vien dzīvoju krietni vien laimīgāk kā liela daļa pāru, kas ir kopā. Un viņš tieca, ka man varētu būt taisnība.
About this Entry
4 comments
Leave a comment
Permanent Link
Dec. 30th, 2010 @ 09:08 pm (no subject)
Socionikas testā es esmu Napaleons. Daudz kas ir ļoti atbilstoši, bet šo to es gribētu, lai tā būtu. Par ietiepību taisnība.

Sociotips: Politiķis(Napoleons)
Neatlaidīgais līderis, ar lielu gribasspēku apveltīts, spēcīga personība, liela kolektīva vadītājs. Optimists ar paaugstinātu pašvērtību, godkārīgs un pārliecināts par sevi, ietiepīgs, bet mērķtiecīgs, spējīgs sasniegt, ko iecerējis. Brīnišķīgi manipulē ar cilvēkiem, mīl atrasties uzmanības centrā, spējīgs viegli aizraut citus ar savām idejām. Estēts, komforta un dzīves baudītājs, dzīvo šodien. Uzliesmo un viegli izlīgst. Jūt apkārtējo garastāvokli, momentā reaģē jebkurā situācijā. Pietrūkst plānveidības, nespēja iekļauties sistēmā. Lieki tērē enerģiju. Pārlieku emocionāls, nepieciešama fiziskā tuvība.

Spied šeit, lai ielādētu tava sociotipa pilnu aprakstu
Dihatomas: Ekstraversija(68%), Ētika(80%), Sensorika(50%), Iracionālisms(82%)
Ekstravertais – orientēts uz ārējo pasauli, it visu sev apkārt notiekošo, ja kaut kas viņam nav pieņemams, spējīgs mainīt situāciju. Ļoti viegli uzsāk kontaktus, neatkarīgi, vai tie ir privātie, vai darījuma.

Ētiskais - emociju cilvēks, kaut arī no ārienes bieži grūti spriest, ka tas spējīgs izrādīt savas jūtas. Ietekmējas no tā, ko domā apkārtējie, viegli iesaistās emocionālās diskusijās, arī konfliktos, taču pareizi prot izvēlēties psiholoģisko distanci.

Sensorais - pasauli uztver konkrēti, dzīvo” šeit un tagad”, ciena komfortu un prot to pats radīt, tiecās pēc praktiskās darbības, uzskata, ka labākais viņa darba atalgojums ir materiālo labumu gūšana.

Irracionālie kuri mīl situācijas strauju maiņu un jaunu informāciju tie spējīgi tvert plūsmā, viegli spējīgi pārslēgties no viena darba uz otru, tik pat viegli spējīgi veikt vai virzīt vairākus darbus vienlaicīgi, mēdz būt, ka atrodot kaut kādu jaunu objektu, var pamest iepriekšējo darbu nepabeigtu.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
Dec. 27th, 2010 @ 08:27 pm (no subject)
Nabaga N/L saslimis. :( Bet ja izveseļosies līdz nedēļas beigām, tad tiksimies. :)
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
Dec. 20th, 2010 @ 09:43 am (no subject)
Un kur es tādus pustrakos atrodu? :(
Vai patiešām es nevaru sadabūt vienu normālu vīrieti, kuram būtu sekss ar mani, nevis manām smadzenēm. :(
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
Dec. 15th, 2010 @ 11:43 pm (no subject)
Tags:

Ar N/L šobrīd ir smieklīgi... Viņš ik pa brīdim ielūr manā profilā draugos. Es atkal apskatu viņējo. :D It kā dumji. Šobrīd man vispār nav laika, lai sarunātu tikšanos ar viņu. Nav laika pat, lai īsti mierīgi parunātos. Un šobrīd nav arī tāda īsta noskaņojuma, jo baigi daudz darāmā. Bet ar viņu gribēsies satikties tad, kad būšu tikusi galā ar šiem pāris projektiņiem.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
Dec. 14th, 2010 @ 04:24 pm (no subject)
Un vēl es uzzināju, ka viņš ne pārāk sen ir pārcēlies no otra Rīgas gala uz manējo rajonu. Nestādos priekšā, ka varētu kādreiz viņu satikt. Nespēju iedomāties, kā es varētu justies.
Kaut gan - tad, kad es braucu uz randiņu ar N/L, man likās, ka otrā trolejbusa pusē sēž viņš. Bet tā kā viņš skatījās uz mani, bet neizrādīja nekādas dzīvības zīmes par to, ka mani pazīst, es domāju, ka esmu pārskatījusies - un turpināju skatīties pa logu, domājot par foršo vakaru, kas mani sagaida ar foršo N/L (un tas vakars arī bija nenormāli foršs). :)
Un tad es iedomājos - varbūt es viņu šobrīd nemaz neatpazītu. Cilvēki mainās un reizēm ir gadījumi, ka tad, kad paskaties uz cilvēku bez rozā brillēm, tad nevari viņu vispār atpazīt - domā, kas ir tas ne pārāk pozitīvais svešinieks.
Tāpēc es ļoti priecājos, ka mēs ar N/L neesam viens otrā iemīlējušies - mēs viens otram tikai patīkam. Un vēl man patīk tas, ka mēs abi atzīstam to, ka mēs viens otram patīkam.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link