| Apr. 4th, 2011 @ 12:12 pm (no subject) |
|---|
Man likās, ka viss nostāsies savās vietās tad, kad Tu man pateiksi, ka es esmu Tev pietiekoši laba. Es visu mūžu centos būt Tevis cienīga. Tu man devi aizvien jaunus un jaunus norādījumus, aizrādīju uz aizvien jaunām un jaunām kļūdām un nepilnībām. Es domāju, ka tā diena, kad Tu beidzot izteiksies par mani atzinīgi, būs man īsta laimes diena.
Vienā brīdī es vairs nespēju noticēt, ka tāda pienāks. Es Tev vairs nelikos svarīga. Un es sāku dzīvot savu dzīvi, vairs īsti neiespringstot par to, ko īsti par mani domā Tu. Un - brīnums. Gan man pašai kļuva vieglāk dzīvot, gan arī Tu pēc pāris gadiem sāki mani atzinīgi novērtēt.
Bet šīs vēlēšanās piepildīšanās tomēr nekļuva man par īstu laimes dienu. Jo es aizvien vairāk sāku saprast Tevi. Mēs citos redzam to, kas piemīt mums pašiem. Tevī es redzēju mērķtiecību, spēku, disciplīnu, bet arī nevēlēšanos pielaist kādu sev tuvu klāt. Tu manī redzēji vājumu, neveiklību, gaidīšanu, lai viss notiek pats no sevis.
Tad, kad man bija slikti, man būtu vajadzējis tikai pāris uzmundrinošus vārdus no manis, lai es aizietu tālāk kā torpēda. Bet Tu domāji, ka man no Tevis vajag gatavu risinājumu. Un savukārt tad, kad es domāju, ka atbalstu Tevi, sarunājoties ar Tevi un Tevi uzmundrinot (tas, kas ir vajadzīgs man, lai es turpinātu nesties pa dzīvi), Tev vajadzēja jau gatavās atbildes...
Tu saki, ka nedzirdi sevī atbildes un nezini īsti tās sajūtas, ko Tu gribi. Tas droši vien ir drausmīgi grūti un sarežģīti. Es nevaru iedomāties, kā es varētu dzīvot, ja manī iekšā nebūtu tā kodola, kas mani veido. Mīļo brāli, es zinu, ka tas ir sarežģīti... BET...
Ar jebkurām lietām darbojas viens un tas princips. Sākumā lieta ir vienkārša. Bet ja tai pieiet pavirši, kaut kur salaiž kaut ko grīstē, tad tā lieta kļūst aizvien nepatīkamāka, sarežģītāka, kļūst par problēmlietu. Un vienīgais man zināmais veids, kā tikt galā ar problēmlietu, ir šķetināt to vaļā. Atrast, kur kaut kas bija sagājis greizi, sakārtot un turpināt dzīvot. Tas ir vienīgais man zināmais risinājums. Es šobrīd tā daru ar savu dzīvi. Esmu ķērusies klāt pie tās kā pie samežģīta dzijas pavediena gala un tagad šķetinu to vaļā, lai varu to satīt glītā kamolā.
Lūdzu, lūdzu, nepadodies. |
|  |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}