| Jan. 14th, 2011 @ 10:12 am (no subject) |
|---|
Ar N/L... ir tā... Hmm, grūti pateikt - kā...
Mēs ik pa brīdim komunicējam... Dažkārt komunikāciju atsāk viņš, citreiz - es... Tā - baigi neiespringstu uz to. Mēs neesam viens otrā iemīlējušies, tas nu ir skaidrs. Viņš tam neļaujas un es arī nē... Jo, ja es ļautu vaļu, tad viņā iemīlēties varētu piecās sekundēs. Bet es sevi kontrolēju. Un man patīk tā, kā ir tagad. Man patīk tas, ka es varu strādāt, ka mani nevajā uzmācīgas domas par viņu tad, kad man ir jādomā par kaut ko citu. Un pēdējās trīs nedēļas es darbā esmu bijusi tik aizņemta, ka man nebūtu spēka, piemēram, darba dienas vakarā aiziet uz satikšanos. Un viņam ar viņa darbu un atbildību es domāju, ir vēl daudz trakāk. Un, jā, mūsu komunikācija arī visvairāk notiek tad, kad parādās no darba brīvais laiks... Nezinu. Neko neplānoju un neko neceru no šīm attiecībām. Izbaudu tos brīžus un to foršo, ko tās dod... Un īpaši tālu nākotnē neskatos. Laiks pats saliks visu pa plauktiem. Man patīk, ka viņš no manis neko nepieprasa. Es arī no viņa neko nepieprasu. Komunikācija ir tādā - pieaugušu cilvēku līmenī.
Es pārāk daudz esmu bijusi slimu attiecību viedošanās sākumposmā iesaistītā puse. Es tā vairs negribu. Un ja cena, kas par to ir jāmaksā, ir tas, ka man nekad vairs nebūs tās satraucošās sajūtas - ka ak, ak, vai... tās milzīgās emocijas... Tā ir cena, ko es esmu gatava maksāt. Es negribu, lai man vēlreiz mūžā tik briesmīgi sāpētu kā man sāpēja. Tas nav tā vērts. |
