| Jan. 12th, 2011 @ 03:49 pm (no subject) |
|---|
Es pilnīgi noteikti zinu, ka gribu mīlēt. Bet bez iemīlēšanās sajūtas es varētu arī iztikt. Man tāpat tā nav bijusi tā īpaši izteikta. Tas jau vairāk līdzinās kaut kādam alkohola reibumam, bet es par apreibinošajām vielām tā baigi sajūsmā neesmu.
Atceros, ka pagājušajā gadā, kad man tās emocijas sita ļoti, ļoti augstu vilni, es pēkšņi nobijos un sev iejautājos - vai tādu stresu cilvēks ilgstoši maz spēj izturēt? Var tā nodzīvot pāris nedēļas, bet ilgākā laikā tās taču ir mokas, nevis kas cits. Un es atcerējos savas pirmās attiecības, kad kādu rītu - pēc vairāku dienu nekomunicēšanas ar savu simpātiju objektu, pamodos un nobijusies secināju, ka man viņa nepietrūkst. Un sāku sevi šaustīt par šīm domām...
Jautājums ir cits - vai var bez iemīlēšanās fāzes nonākt uzreiz mīlestības fāzē? |
