| Nov. 9th, 2010 @ 02:31 pm (no subject) |
|---|
Šodien pusdienlaikā aizgāju uz tālāko kafejnīcu - cauri parkam. Soļoju un vienā brīdī pēkšņi apzinājos, ka man šobrīd ir veicies - tādā ziņā, ka es šobrīd patiešām jūtos laimīga. Nevis tā afišēti - tā - ka vīīīī un āāāā, bet nu tā mierīgi laimīga. Es šobrīd patiešām jūtos pateicīga par to, ka es nejūtos nelaimīga un spēju gūt prieku un laimes sajūtu no pavisam vienkāršām lietām - no tā, ka vakarā pēc darba es ieeju tuvējā kafejnīcā, kurā nopērku brīnumgaršīgu kūku un tad ar papīra turziņu rokās mierīgi izsoļoju cauri skvēram uz savu mājokli, kurā valda miers. Jūtos laimīga par to, ka jūtos vērtīga un mīļa pati sev. Un domāju. Es tik daudzus gadus esmu jutusies tik ļoti nevienam nevajadzīga, tik ļoti nemīlēta, tik ļoti slikta un nederīga. Tik ļoti nevietā. Lai gan pa lielam no malas varētu likties, ka ar manu dzīvi vienmēr viss pa lielam ir bijis kārtībā, tikai es pati zinu, caur ko es esmu izgājusi, lai justos tā, kā jūtos šobrīd.
Atceros kādu nenormāli melnu nakti, kura man likās, ka ilgs bezgalīgi. Atceros to, cik ļoti man sāpēja toreiz - un kā likās, ka nekad, nekad nepienāks rīts, likās, ka es esmu visīstākajā un melnākajā ellē.
Bet varbūt vajadzēja arī to nakti. Jo tagad es par vienkāršu rudens dienu, kad nenotiek nekas īpašs, ir tikai mana darbošanās, mans prieks par dzīvi un sajūta, ka es pati sevi mīlu, cienu un ka es esmu laba - sev pašai - es jūtos pateicīga un laimīga. Un ir lieliski, satiekot kādu paziņu, uz viņa jautājumiem par to, kā man iet - nevis sākt stāstīt kaut ko par ārējiem apstākļiem - kur dzīvoju, ko daru u.t.t., bet vienkārši pasmaidīt un atbildēt - es jūtos laimīga. |
