| Nov. 22nd, 2010 @ 08:31 am (no subject) |
|---|
| Šorīt no rīta pamanīju vienu onkulīti, kas bija izgājis rīta pastaigā ar sīku sunīti - krancīti. Suņukam ap kaklu bija mirgojoša kaklasiksna, bet savu saitīti viņš padevīgi nesa zobos. Kad viņi pienāca pie celiņu krustojumiem, suņuks apstājās un sagaidījis saimnieka rokas mājienu, devās norādītajā virzienā. Un tā nu viņi tur gāja - onkulītis - sirms un jau gados, bet sparīgiem un noteiktiem soļiem. Un viņa suņuks - vienmērīgi tipinādams viņam dažus soļus pa priekšu. |
