| Nov. 8th, 2010 @ 10:00 am (no subject) |
|---|
Viena īpašība, kas man nenormāli nepatīk cilvēkos, ir afišēta noslēpumainība. No sērijas - man ir noslēpums, bet es tev neteikšu... Mākslīgi veidots noslēpumainības oreols man liekas kaut kas absolūti muļķīgs. Ja tie noslēpumi patiešām arī būtu noslēpumi, nevis tiem būtu piekārta tāda birka, par viņu eksistenci taču nestāstītu... Mākslīgi veidotai noslēpumainībai ir tikai viens mērķis - izraisīt interesi citos. Manipulēšanas metode un tikai.
Kādreiz man bija viens tāds puisis, kurš aicināja mani uz randiņiem, brīžiem noslēpumaini klusēja un stāstīja, ka viņam esot kāds noslēpums, kuru viņš pagaidām man nevarot atklāt. Nu, kamēr viņš domāja, kā un kad man to noslēpumu atklāt, man viņa sabiedrība apnika. Kļuva garlaicīgi. Man daudz interesantāki šķiet atklāti cilvēki. Dzīve ir pārāk īsa, lai to veltītu cilvēkiem, kuri paši ir sapinušies savā dzīvē kā zirnekļu tīmekļos un grib nevis tikt no tiem tīmekļiem laukā, bet vēl ieptīt tajā arī mani. |
