| Jan. 6th, 2011 @ 08:43 am (no subject) |
|---|
Šobrīd man liekas, ka es vairs nesaprotu, vairs nezinu, ko nozīmē - mīlēt. Pagājušajā gadā likās, ka zinu. Bet šobrīd brīžiem uznāk sajūta, ka manī iekšā ir izdedzinātas visas emocijas. Uznāk kaut kādi tukšuma posmi, kad liekas - nē, nē, nē, es nevienu negribu, man nevienu nevajag, jo beigu beigās jau tāpat zināms, kur tas viss novedīs. Man sāpēs, es ārēji stoiciski norīšu visus pārdzīvojumus, izturoties iespējami mierīgi un adekvāti. Bet naktīs gulēšu, nevarot aizmigt un blenžot griestos. Un atkal būs tā sajūta, ka apkārt ir melna, bezgalīgi melna tumsa, kurā neiespīd ne mazākais cerību stariņš, ka atkal būs tā sajūta, ka es atrodos kaut kur tukšuma pašā vidū.
Un tagad skatos un man liekas - tā, šis te ar mani grib interesantu seksuālu piedzīvojumu kā ar par sevi vairāk kā desmit gadus jaunāku būtni, izmantojot to, ka es esmu no viņa mazliet atkarīga. Un man kļūst nelabi no tā. Par kolēģi - brīžiem šķiet, ka es viņam patīku, bet tajā pašā laikā - es nemānu sevi - viņam ir sieva un es, visticamāk, esmu tikai aizvietotāja kaut kādos brīžos, kad tur viss sāk iet sviestā.
Un N/L - man viņš patīk un mūsu randiņi ar viņu ir lieliski, bet... mūsu komunikācijā mēdz būt pagaras pauzes. Pēc idejas es zinu, ka man vairs nevajadzētu tikties ne ar N/L, nedz ar to kolēģi. Bet pie kolēģa es pēdējā gada laikā esmu jau pieradusi kā pie laba drauga. Savukārt N/L... Cik bieži gan gadās sastapt cilvēkus, ar kuriem sarunājoties liekas, ka gaiss dzirksteļo un ir tik intersanti, smieklīgi un forši. Brīžiem man liekas, ka es esmu zagle. Ka es tos mirkļus, kuri ir forši, nozogu, jo man tie nepienākas.
Tikai es nekādīgi nevaru saprast - kāpēc? Kāpēc man tie nepienākas?
Tāpēc es gribu iemācīties mīlēt tā - pa īstam. Pilnīgi nesavtīgi un tā. Šodien jūtos galīgi sapinusies. Labi, ka vakarā paredzēta tikšanās ar vienu, manuprāt, dzīvesgudru cilvēku. Tādi palīdz sakārtot domas. |
