| Mar. 10th, 2011 @ 01:01 pm (no subject) |
|---|
Man liekas, ka viena no lielākajām kļūdām, ir tā, ka bērnībā mums iestāsta kaut kādus standartus, kuriem mums jāatbilst, lai mēs skaitītos normāli. Manai mammai šie standarti bija - pabeigt augstskolu, apprecēties, lai piedzimst bērni.
Labi, augstskolu es pabeidzu, bet ar to apprecēšanos... Par visām varītēm negribas. Brīžiem ir sajūta, ka lielākā daļa vīriešu, kuri kādreiz gribēja mani precēt vai dzīvot ar mani kopā, gribēja to tāpēc, ka cerēja, ka es atnākšu kā pasaku feja un vienā mirklī padarīšu viņus laimīgus. It kā cerot, ka kāds atnāks un uzņemsies atbildību par viņu dzīvi. Bet pa lielam es varu atbildēt pati par sevi. Un man patīk atbildēt pašai par sevi un par tām lietām, kuras es varu ietekmēt. Tas man liek justies pieaugušai un patstāvīgai un man patīk tā sajūta. Man nevajag glābēju un man nevajag no manis atkarīgo. Man vajag kādu, kas ar mani draudzējas un mani mīl. |
