| Jan. 17th, 2011 @ 04:40 pm (no subject) |
|---|
Es elpoju lēni un mierīgi. Es vairs necenšos no draudzenēm izdibināt, kā Tev iet. Es vairs nealkstu Tevi satikt. Mēs atkal esam atgriezušies tajā pašā punktā, no kura mēs sākām - esam svešinieki.
Tikai mazliet gudrāki svešinieki. Vismaz es. Par Tevi - es nezinu, es tā arī līdz galam nesapratu, kas īsti es biju Tavā dzīvē un vai vispār kaut kas biju. Bet šobrīd tas vairs nav svarīgi. Šobrīd svrīgi ir tas, ka, izrādās, arī pašas lielākās sāpes kādreiz pāriet, ja vien tām ļauj. Arī mīlestības sajūta norimst. Nevis pāriet vai nomirst, bet norimst. Kļūst par atmiņām, pie kurām es kādreiz varēšu uzkavēties kā pie vecas pierakstu klades, uz kuras uzrakstīts mācību priekšmeta nosaukums "Mīlestība". Un attiecīgās praktiskās nodarbības - 1) ja mīli, tad proti aiziet, jūtot, ka tu viņam traucē; 2)ja mīli, tad pārvari sevi un piedod gan sev, gan viņam visu - gan to, ka tu neprati mīlēt tā, kā viņš gribēja, lai tu mīli, gan to, ka viņš nemīlēja tevi tā, kā tu gribēji, lai viņš tevi mīl... u.t.t.
Un vēl - nedomā, ka tāpēc, ka tu mīli, tas otrs saudzēs tavas jūtas. Tā nenotiek. Tāpēc izvēlies, ko mīlēt - rozā brilles nekad nav nākušas par labu cilvēku novērtēšanai... |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}