dārgie cibas dārznieki
vabuka ne tie apzinīgākie, jo tos uzrunāt ir par vēlu
varbūt jūs vēlētos vēl pirms sala pagūt iebakstīt savos dārziņos kādu sauju melno tulpju sīpolu?
man ir dažas saujas par daudz
nemaz nerunājot par to, ka nav jau arī laika, kad viņas iebakstīt dobē
smukas melnās tulpes, ņemiet melnās tulpes

ko es šogad nemaz vairs necerēju dabūt savās dobēs:

a) raurāmu – jo tā vienīgā saimeniece, kurai centrāltirgū viņgad un aizviņgad bija raurāma stādi, sezonas sākumā man skaidri un gaiši izstāstīja, ka šogad nav iesējusi
b) kosmejas – jo sagādāt sēklas noslinkoju, jo uz to būtu mazliet jāiespringst, kaut arī labi zināju, ka stādi pagājšgad tirgū bija, pēc pašas pārdevējas vārdiem, "ai nu es šitās tīri simtgadei par godu pagādāju", un šogad (paldies dieviem) simtgades vairs nav
c) citronzāli – jo iesēt noslinkoju, lai gan sēklas pat būtu diezgan viegli pieejamas, jo nu tik daudz man tāpat nevajag, un nav jau arī tā, ka citronzāli ēšanai nevarētu veikalā nopirkt, atšķirībā no raurāma un taju bazilika
d) baltas lauvmutītes – ja pie centrāltirgus stādiniekiem ir viena lieta, kas man sagādā vieglu nīgrumu (ok, vēl bez tā, ka 50 % visu stādu tirgū ir petūnijas), tad tā ir vienaldzība pret krāsiņām un šitā "ai nu iesēs miksiņu" loterija, kad nekad nevar zināt, kādā tad krāsā būs tās asteres un tās cinnijas un tās lauvmutītes, ja vien neņem jau ziedošos pāraugušos stādus, un tie reti kad ir, un piemēram asterēm nav nekad, jo nevar būt
e) baltas vasaras dālijas – jo vienkārši šosezon nebij redzētas nevienu pašu reizīti (lai arī uz tām vismaz neattiecas iepriekšējais punkts), aiz kam es jau salasīju šādas tādas smieklīgas, bet kas tā par dzīvi bez baltām dālijām

garš stāsts īss, to visu dabūju pilnīgi nejauši vienā dienā, kaut kāda maģiskā gārdeninga svētdiena, centrāltirgus un pat āgenskalna tirgus, kurā normālu stādu vispār nemēdz būt, piegādāja uz pilnu klapi

vēl arī biju sašļukusi čilīšu jautājumā, jo sēšanas laikā (kas ir apmēram februāris) paļāvos uz dūriņu, bet arī dūriņš noslinkoja ar sēšanu, bet, kā gadījās, kā ne, tepat cibās uzradās stādi no tā paša viņgada čilīšu festivāla, dūriņam arī daži priekš manis atradās vēl no pagājušās sezonas varoņiem, un rezultātā dobē ir arī pavisam pieklājīga čilīšu sekcija
vēl dūriņš man iešķieba krietnu sauju dženovēzes, kuru es audzēt vispār netaisījos, jo vienīgais, ko šogad iespringu mājās izdiedzēt, bija taju baziliks, kura trūkums dzīvē ir briesmīgs un nepatīkams – "nu paņem kādus piecus, te jau nekā nav", un zincik tur ir galu galā? divdesmit deviņi, vot

vēl man ir pļava ar matiolām – pašas pamanījās izsēties no viņgada, un kamēr es domāju, ka to skupsnu vajadzētu ne ta paretināt, ne ta papārstādīt, pļava saauga un saziedēja un vakaros dara mums karalisku prieku

par "pašas pamanījās izsēties" runājot – vakar to augšminēto bagātību dobēs liekot, atklājās, ka krustu šķērsu pa dobi ir izsējusies kinza, kuru veikli lokalizējot sanāca divas glītas strīpas
jautrākais ir tas, ka pagājšgad dobē kinzas vispār nebija

nu lūk, ar šo visu man beidzot ir nokomplektētas pilnīgi pilnas dobes, varat neko nepiedāvāt, vietu nav

paldies par uzmanību, studijā bija raidījums "ko žurnāli jums nestāsta"

es visu atceros, ričard
kvīkenda pollā mums ir uzvarējuši jz. dzheina, begemots, french mime un usne
tā tas ir, visiem siltzemju raurāmiem un citronzālei un čilīšiem salnas pie vienas vietas
vasaras puķēm matiolām un akmeņsēklēm arī, stāv pilnos ziedos un kuplos lakstos
asteres, starp citu, es jau biju paspējusi noņemt, tās atliecās pirmās vēl pirms salnām
un nākamās atliecās dālijas, lūk

tas brīdis, kad satraukti klausies lietū un rēķini "ja pieturēsies vēl minūtes divdesmit, moš varēs nelaistīt dobes"

tā pūce, vai zināt, ir viens biedējošs kaķis
viņa mērķtiecīgi trenējas rīkoties ar ķepām kā rokām
teiksim kombikormu viņa bieži vien ēd, izķesējot no trauka un tad pa vienam graudiņam no grīdas uzlasot un ar sauju ieliekot mutē
vēl viņa aizgāja krusta karā pret citronzāles diedzētavu, kurai es ventilācijas aizbīdni turēju ciet kopš pirmajām krusta kara pazīmēm, bet tas jau viņai netraucē aizbīdni atvērt, iebāzt ķepu līdz plecam diedzētavā un dūšīgi pakasīt
tā lūk pūce mani piespieda izstādīt citronzālēnus pa vienam un salikt mazliet augstākās diedzētavās, kur arī nav droši, toties tagad droši zinu, ka viņu man ir sešdesmit, vismaz pagaidām
par gārdeningu runājot, sen nebija gadījies "tas brīdis", kad nakts tumsā dārznieko līdz kamēr vispār neko nevar redzēt un tad no rīta ej skatīties, kā tas izskatās dienasgaismā (un atviegloti uzelpo)
pēc pilnīgi nelegāla manevra ar zemenēm gadsimta projektu "puķdobē tikai puķes" var uzskatīt par veiksmīgi izpildītu
starp citu, jz. re, tas, kas tevi viņgad interesēja, ir vārdā akmeņsēkle, šogad ar viņām tirgus ir vēl pilnāks un visādās krāsiņās, taču pildīto ir pamaz, bet nepildītās vakarā veras ciet (kas protams man netraucēja paņemt arī tās, stādu tirgū mana sirds ir jo lokana)

mana dzīve plūst kā rāma un mierīga upe, bet tai upei ir tāds neliels trūkums, ka praktiski viss laiks viņā paiet ar galvu zem ūdens, domīgi košļājot sliedi, un tikai brīžam gadās izcelties un ievilkt plaušās gaisu
nu un kad velk, tad stipri un no sirds
piemēram bija viena tāda diena aizviņnedēļ, kad izcēlos no upes
tā bija sestdiena pēc adwardiem, kurus mēs atzīmējām visnotaļ dūšīgi, bet vislabākā atzīmēšana vienmēr ir dienā pēc, es gan apzinīgi lecu augšā agrā rītā, lai ietu vingrot jogu vegānfestā, kurš bija stipri jauks pasākums, lai gan cilvēki tur arī sačukstējās "lūk, skatieties, mēs redzam vegānus viņu dabiskajā vidē", bet cilvēki, uz jums citi tādi paši arī skatās un sačukstas tieši to pašu, un galu galā neliels izskrējiens līdz festivālam izvērtās par vombatēšanu visas dienas garumā, parādīt žūrijai sadzīvi, parādīt žūrijai mākslu, parādīt žūrijai boļševičku, parādīt žūrijai, kur mēs iedzersim naktsmici, un nejauši atlokot ačīvmentu "tas duraks, kurš visu dienu vazājas apkārt ar jogas paklāju plecā"
tad jau vienā citā nedēļa bija vesels garais kvīkends, kuru izraut upei no zobiem, šitik daudz es neatceros, kad pēdējo reizi būtu izrāvusi
aizmukām no pirmā septembra, hohoho kā mēs grezni uzmetām to jūsu pirmo septembri, augustā izbraucām no rīgas un septembrī iebraucām pļaviņā
starp citu, pļaviņai šogad desmit, un tik vēlu mēs laikam vēl nekad nebijām viņā bijuši, un tik aukstā laikā arī točno nekad, un tik plašā sastāvā arī riktīgi sen
bet pļaviņa ir pļaviņa, tur ir vienalga, ka ir desmit grādi un diennakti no vietas līst – kamēr gāž, tikmēr guļ, kamēr vienkārši līst, tikmēr pofig, vombatē apkārt, es pat visas siltās drēbes neiztērēju (starp citu, telts ir malacis, palūgsim aplausus teltij)
pļaviņa ir ideāls retrīts, viņa veldzē dvēseli, bet varbūt ne pārāk veldzē miesu, taču tas arī nav svarīgi
un vēl es tieši vienu reizi pa šajā daidžestā apskatītajām divarpus nedēļām biju mājās pirms tumsas, kas ir pamatīga veiksme, tas bija šodien, un es varēju nokopt visu, kas izziedējis puķdobē, kungamāt, cik man šogad ir kolosāla puķdobe, kosmejas jau līdz padusei, un tās tumšās pildītās margrietas, kurām īstā vārda nezinu, ir no visa spēka, un spēka viņām ir daudz, izpletušās kā sūds uz šķipeles (ko es saku ar mīlestību, ja kas)
šis ir tas laiks, kad jums jāaicina mani uz savām dzimšanas dienām un visādiem citādiem žūrfiksiem, lai varu nākt ciemos ar puķu pušķiem no savas dobes
ā, pareizi, man taču nav laika iet pie jums ciemos
fabriku sezona ir iestājusies kārtu kārtām, no vienas fabrikas uz nākamo un tad atkal atpakaļ (londona, kā jums iet? ciemos gaidāt? puķes nevedīšu)
apstieties uz manām kosmejām, un paldies par uzmanību

( ko smejies (tā es viņas bērnībā saucu) )

bet tā arī ir, dzīves vadmotīvs pēdējās dienās ir "nakts vispār nepastāv, ir vakars, un tad pēkšņi ir rīts"
izlavījāmies muzeju naktī paklausīties pēci dragunu, un viņš meta mieru tikai rītausmā
nu nav, nav to nakšu, bet tā arī jābūt, jo līdz jāņiem ir atlicis tikai mēnesis, un tad jau atkal ies uz tumsu, piedošanu, ka es te par tādu traģiku
bet ja atkal par skaisto un arī stipri dīvaino dzīvē, man ir puķdobe, un viņā zied reizē melnas tulpes un baltas dālijas, jā, izrādās, tas ir pilnīgi iespējams

a) lielāko daļu meža otrās dienas iemainījām pret tesu (ja precīzi, pustesu), patīk skaļi, patīk sakars ar antirealitiju, visu atzīstu, neko nenožēloju
b) zebra katz bija kruts, mums te pietrūkst tāda dzīvnieciski iedarbīga grūva, un kā viņš runāja ar katru vienu publikā, ok, sevi viņš ļoti mīl, bet arī publiku ļoti mīl (bet, ja kas, mans mīļākais hiphops ir run the jewels)
c) vīnu bārā viņi tā arī nebija uzpildījuši
d) šodien stādīju melnās tulpes un jūtu uzplūdos sētmalē bakstīju narcises, līdz kultūrslānis iešķēla pirkstā
e) uzminiet nu, kurš akurāt nesen ir sapotējies pret stingumkrampjiem /visstādsapmierināts/

bāc cik labi ir dārzniekot
kad vēl bija saulains un sauss un gaišs, tas ir, vakar, sakopu dobes – ar skatu uz ziemu, bet arī tepat uz rudeni un vispār ordnungu
tur joprojām brangi zied matiolas (vēl var nākt smaržot, ja kas), čīkstenei tagad pats glītākais laiks, arī visas dālijas boldriks vēl nav aplauzis (viņam tur ir štābiņš), zemenes vispār pilnīgi trakas, kā uz jāņiem sāka ziedēt un ražot, tā nesatricināmi turpina joprojām, šķiet ka viņas liksies mierā tikai tad, kad iesnigs kupenā pāri galvai, kabacis arī vēl riktē jaunus ziedus un jaunus kabacīšus, atbrīvoju no džungļiem ziemas lokus un arī pašus džungļus, viss ir glīts un kārtīgs, beidzot vienreiz gadā jūtos kā panākumiem bagāts dārznieciņš
kad sākās pelēks un slapjš un augu dienu tumšs, tas ir, šodien, beidzot pieķēros fikusu pārstādīšanai, un jūs jau zināt, iedod fikusam mazo pirkstiņu, beigās tev būs piecpadsmit svaigi pārstādīti vai sastādīti puķpodi, beidzot vienreiz gadā jūtos kā panākumiem bagāts telpaugu turētājs
instant gratification, apm. ņurd

spējā un līksmā prokrastinācijas uzplūdā iemetos orhidejās, kuras ne viena vien jau sen prasīja pārstādīšanu
tikai pēc tam, kad viss bija galā, ieraudzīju, ka kinga dendrobijs, ohujennais usnes dāvātais kings dzen mazītiņu ziedkātu
un šodien manus "kurpnieks bez kurpēm" stāstus trumpoja jauns – beidzot iestādīju no ģatuģaka pārvesto oncīdijas gumiņu, kurš to gaidīja precīzi deviņus mēnešus un visu šo laiku godīgi stāvēja uz galda pliks un dzina gaisā sakni un lapas
kaut nu viņiem visiem ietu labi
un ja kādam ir vēlēšanās pēc dafiga apsakņotām ludīsijām un dažiem šaurlapu eņģeļspārniem, lūdzu nāciet un atbrīvojiet mani no tiem, viņi ir skaisti un darīs jums prieku

svētki manā dobē, bez aronijas
matiolas es šogad sēju trīsreiz, karl, trīsreiz
pirmie divi piegājieni neizdīga, kaķu džihāda vai sūdīgas dīgstamības vai to abu dēļ
bet es iespītējos, un beidzot esmu atalgota ar pasaulē skaistāko smaržu
laimībai pietiek ar kaut vai vienu pašu mazu un neizskatīgu ziediņu
tā ir vakaru smarža, bet pa dienu turpat blakus smaržo lilijas
un otrpus matiolām joprojām ik dienu nogatavojas pa kādai zemenei

es kindof visu laiku esmu klusībā lepojusies ar to, ka manā orhideju kolekcijiņā nav neviena paša flopša
tik klusībā, ka jūs to nemaz nezinājāt, un vispār jau arī pilnīgi nepamatoti, jo ar ko tad flopsis sliktāks
garš stāsts īss – tagad man ir arī flopsis tumšiem, tumšiem, tumšiem ziediem

( šitāds )

p.s.
un sirpītis

es te lūdzu mazliet paķērkšu par pasaules gala neizbēgamo tuvošanos, ja?
ar vienu roku dobē lasu zemenes, ar otru no zāliena paceļu jau pavisam ēdamu ābolu, ir jūlija vidus

fabrikas meitenes dzīvē pēc dienas pie virpas tiešām nav nekā labāka galvas noņemšanai kā tupēšana pie puķdobes, izkniebjot lauvmutītes, jopt, man tik sen nav bijusi īsta puķdobe (šī arī nav, viņā ir zemenes un tomāti, but we're getting there)

zitahs sinjahs: jānopērk jaunas sporta čības, man reiz čukstēja jānis žilde
(nu labi, īstenībā viņš čukstēja ko citu, mēs mēģos dziedājām vienā mikrofonā, un es mazliet nelīdzeni elpoju)
vārdu pa vārdam, tagad es skriešu tamborētās čībiņās
(starp citu, pērkon, kamēr viņas nav sabristas pa āru, jāieprovē kortā, vai ne?)
un koferim arī pietika ar trim diennaktīm, lai pārrastos mājās, apm. ņurd

jaunākie jaunumi manā puķdobē ir tādi, ka blakus zemenēm iestādīju tomātus

šodien staigāju pa centrāltirgu, meklēdama savu pazaudēto polārlāci
polārlācis, tā ir tāda ne ta dālija, ne ta cinnija, balta un pildīta
es viņu ieraudzīju stādu apgaitas pašā sākumā un nenoreaģēju
tā arī vairs nekad neatradu, un es meklēju, ilgi meklēju
bet ne-lāča vasaras dālijas un visādas lauvmutes un nepiedienīgi skaistas asteres un dažas lefkojas, tīri lai aizpildītu to caurumu sirdī, kādu atstāja kaķu izkasītās neizdīgušās matiolas (bet es pamēģināju vēlreiz, varbūt šoreiz paveiksies, galu galā ir tikai maijs), tas viss man tagad ir manā pilnīgi jaunajā puķdobē, esmu priecīgs es un līksms (kaķu džihāds pending, protams)
arī sezonas pirmie mazsālītie gurķi ir ietaisīti, un vēl arī mūžā pirmā upside-down kūka ir izcepta
esmu priekšzīmīga kaucmindiete, un tas nekas, ka vispār man šodien bija jāstrādā
es taču varu kādreiz atļauties paņemt brīvdienu tad, kad tā ir arī citiem cilvēkiem

gaidot mēneša normu lietus vienā vakarā (kad tas mums traucēs randiņam ar hidlstonu, bet nu labi)
samainīju dienas uzsvarus no "vispirms darbs, pēc tam viss pārējais" uz "vispirms viss pārējais, pēc tam darbs"
rezultātā esmu izvizinājusies pa saulaino rīta pārdaugavu visādās svarīgās darīšanās (un pasakiet vēl, ka izpildīt zīdaiņa mātes untumus nav svarīgas darīšanas), uzrušinājusi pusdobi un iesējusi tajā dilles, kinzu, spinātus, rukolu, skābenes, zirņus, burkānus un arī matiolas, lai gan tā nav puķdobe – tagad lietus var nākt un laistīt (un kaķi var nākt un izkašāt, bet to mēs vēl redzēsim, kurš kuru)
un diena ir vēl tikai pusē, dārgā redakcija, mainīt uzsvarus ir labi un pareizi

cibas palodždārznieciņi, varbūt kāds no jums grib vienu brangu sniegpulkstenīšdendrobija keiki?

( izskatās šitā )

( zied šitā )

man viņš pēc laistīšanas burtiski ieleca rokā, prasa jaunas mājas

pie saulainās svētdienas sanāca tādas žiglas un zaglīgas atvadas no lucavsalas
izgājām no dārziņa kā nabaga radinieki ar mazu iedzīves sainīti:
- kvī (kā viņš ir izaudzis! tas ir tik ļoti redzams, kad ieliek mašīnā)
- strēmele velēnas ar ziemas lokiem, kuri, ja tā padomā, tā vai citādi ir ar mani laikam pat ilgāk nekā nu jau ~desmitgadīgā vai pat padsmitgadīgā dracēna, kas ir mans senākais līdzbiedrs no telpaugiem
- maziņa čīkstene, vienīgā puķe, kas ir pārdzīvojusi racējorku uzbrukumus (tāpēc, ka maza, lielo čīksteni izraka pēc lilijām un pirms papardēm)
- pilna sauja mazītiņu sīpoliņu, no kuriem aug lieli kupli pušķi (reiz atvedu pāris sīciņu sīpoliņu no, šķiet, barselonas, un tieši šogad viņi grandiozi savairojās)
saplūcu mazu pušķīti timiāna, un viss

pastāv iespēja, ka nākamsezon vēl mūsu dārziņš varētu būt ceļubūves tehnikas neizbraukāts un lietojams, bet vistomēr jau end of an era

un koncertu ziņās:
visu laiku underreitētākā grupa el ten eleven (c) es bija maģiska, viņi tomēr ir tādi saulstariņi, spēlē anekdotes un rāda brīnumus
kad turuntur izlien no saviem dziļmežiem, štruham vienmēr kaut kas saplīst, nobrūk un neiet, vai vismaz nesaspraužas pareizie vadi, bet tas jau mums netraucē, un arī tas, ka nosacīti jaunais materiāls (nebiju dzirdējusi nevienu no vakar spēlētajiem gabaliem) brīžam izklausās pēc vācu tv raidījuma un brīžam izlien štruha ņumetāla āža kāja, tas arī netraucē
ja kas, turuntur piektdien prezentē albumu nabaklubā, lai nebūtu "un kāpēc tu man neteici" sūdzību

mana mīļā oncīdija oktobrī uzzied kā pēc pulksteņa
un visu novembri viņa smaržo tiešām pēc pulksteņa (nevis kā pulkstenis)
sāk no rīta, kurš augiem drošvien skaitās vēls, bet man vidēji agrs
un beidz uz pēcpusdienas beigām, kas augiem drošvien skaitās vakars
tāpēc es katru rītu nolieku viņu pie sevis uz galda, visu darba dienu sēžu smaržā, katra ieelpa ir prieks, un vakarā lieku atpakaļ pie citām orhidejām