pie saulainās svētdienas sanāca tādas žiglas un zaglīgas atvadas no lucavsalas
izgājām no dārziņa kā nabaga radinieki ar mazu iedzīves sainīti:
- kvī (kā viņš ir izaudzis! tas ir tik ļoti redzams, kad ieliek mašīnā)
- strēmele velēnas ar ziemas lokiem, kuri, ja tā padomā, tā vai citādi ir ar mani laikam pat ilgāk nekā nu jau ~desmitgadīgā vai pat padsmitgadīgā dracēna, kas ir mans senākais līdzbiedrs no telpaugiem
- maziņa čīkstene, vienīgā puķe, kas ir pārdzīvojusi racējorku uzbrukumus (tāpēc, ka maza, lielo čīksteni izraka pēc lilijām un pirms papardēm)
- pilna sauja mazītiņu sīpoliņu, no kuriem aug lieli kupli pušķi (reiz atvedu pāris sīciņu sīpoliņu no, šķiet, barselonas, un tieši šogad viņi grandiozi savairojās)
saplūcu mazu pušķīti timiāna, un viss

pastāv iespēja, ka nākamsezon vēl mūsu dārziņš varētu būt ceļubūves tehnikas neizbraukāts un lietojams, bet vistomēr jau end of an era

un koncertu ziņās:
visu laiku underreitētākā grupa el ten eleven (c) es bija maģiska, viņi tomēr ir tādi saulstariņi, spēlē anekdotes un rāda brīnumus
kad turuntur izlien no saviem dziļmežiem, štruham vienmēr kaut kas saplīst, nobrūk un neiet, vai vismaz nesaspraužas pareizie vadi, bet tas jau mums netraucē, un arī tas, ka nosacīti jaunais materiāls (nebiju dzirdējusi nevienu no vakar spēlētajiem gabaliem) brīžam izklausās pēc vācu tv raidījuma un brīžam izlien štruha ņumetāla āža kāja, tas arī netraucē
ja kas, turuntur piektdien prezentē albumu nabaklubā, lai nebūtu "un kāpēc tu man neteici" sūdzību