šīsvasaras apģērbu aromātu kolekcija:
a) piepīpēts bārs
b) ugunskurs

"visa pasaule" koktēļus mājās sāka šeikot pavasarī, bet es nekur nesteidzos, man lēni pierāpo
bet, kad pierāpo, tad nu lūdzu katram gadījumam piesprādzējieties, dāmas un kungi

tā'n'tā, pēkšņā mīla uz pisco sour ir novedusi pie tā, ka
a) esmu izpirkusi visu rajona lokāla pisco stoku (nebija grūti, stoks bija knipucītiņumiņītiņimiņš)
b) no peruāņu pisco taisu peruāņu pisco sour, no čīles pisco attiecīgi čīles, bet tas ir garlaicīgāks, jo bez olbaltuma, un čīles pisco, vismaz šis konkrētais, ir bez basa, tāds spožs un cīrulīgs
c) kā cilvēks, kuram no sarkanvīniem mājās ir tikai itāļu primitivo un argentīnas shiraz, speciāli no rajona lokāla pasūtīju 1 (vienu) pudeli čīles cabernet sauvignon, jo santiago sour pa virsu uzplostot (starp citu, tas nenozīmē to, ko jūs visdrīzāk padomājāt) promska drīkst tikai čīles cabernet sauvignon
d) absints šaismājās ir parādījies tikai viena iemesa dēļ – lai būtu ar ko oderēt glāzi priekš corpse reviver #2

starp citu, rajona lokāla internetu bode piegādēs kļūst jo dienas, jo draudzīgāka, auksti rekomendēju – pasūtījumu cutoff laiks ir 17, piegāde (visā rīgā, nevis tikai rajonā) uzreiz pēc tam, un nu jau pāris dienas beidzot nav obligāti jāsalasa 10 vienības, bet pietiek ar tādu nieku kā 15 eiro kopsummu, pie kam ceņņiks ir veikala, nevis bāra, piebukmārkojiet kvīkendiem, tad noderēs īpaši labi

ko es šogad nemaz vairs necerēju dabūt savās dobēs:

a) raurāmu – jo tā vienīgā saimeniece, kurai centrāltirgū viņgad un aizviņgad bija raurāma stādi, sezonas sākumā man skaidri un gaiši izstāstīja, ka šogad nav iesējusi
b) kosmejas – jo sagādāt sēklas noslinkoju, jo uz to būtu mazliet jāiespringst, kaut arī labi zināju, ka stādi pagājšgad tirgū bija, pēc pašas pārdevējas vārdiem, "ai nu es šitās tīri simtgadei par godu pagādāju", un šogad (paldies dieviem) simtgades vairs nav
c) citronzāli – jo iesēt noslinkoju, lai gan sēklas pat būtu diezgan viegli pieejamas, jo nu tik daudz man tāpat nevajag, un nav jau arī tā, ka citronzāli ēšanai nevarētu veikalā nopirkt, atšķirībā no raurāma un taju bazilika
d) baltas lauvmutītes – ja pie centrāltirgus stādiniekiem ir viena lieta, kas man sagādā vieglu nīgrumu (ok, vēl bez tā, ka 50 % visu stādu tirgū ir petūnijas), tad tā ir vienaldzība pret krāsiņām un šitā "ai nu iesēs miksiņu" loterija, kad nekad nevar zināt, kādā tad krāsā būs tās asteres un tās cinnijas un tās lauvmutītes, ja vien neņem jau ziedošos pāraugušos stādus, un tie reti kad ir, un piemēram asterēm nav nekad, jo nevar būt
e) baltas vasaras dālijas – jo vienkārši šosezon nebij redzētas nevienu pašu reizīti (lai arī uz tām vismaz neattiecas iepriekšējais punkts), aiz kam es jau salasīju šādas tādas smieklīgas, bet kas tā par dzīvi bez baltām dālijām

garš stāsts īss, to visu dabūju pilnīgi nejauši vienā dienā, kaut kāda maģiskā gārdeninga svētdiena, centrāltirgus un pat āgenskalna tirgus, kurā normālu stādu vispār nemēdz būt, piegādāja uz pilnu klapi

vēl arī biju sašļukusi čilīšu jautājumā, jo sēšanas laikā (kas ir apmēram februāris) paļāvos uz dūriņu, bet arī dūriņš noslinkoja ar sēšanu, bet, kā gadījās, kā ne, tepat cibās uzradās stādi no tā paša viņgada čilīšu festivāla, dūriņam arī daži priekš manis atradās vēl no pagājušās sezonas varoņiem, un rezultātā dobē ir arī pavisam pieklājīga čilīšu sekcija
vēl dūriņš man iešķieba krietnu sauju dženovēzes, kuru es audzēt vispār netaisījos, jo vienīgais, ko šogad iespringu mājās izdiedzēt, bija taju baziliks, kura trūkums dzīvē ir briesmīgs un nepatīkams – "nu paņem kādus piecus, te jau nekā nav", un zincik tur ir galu galā? divdesmit deviņi, vot

vēl man ir pļava ar matiolām – pašas pamanījās izsēties no viņgada, un kamēr es domāju, ka to skupsnu vajadzētu ne ta paretināt, ne ta papārstādīt, pļava saauga un saziedēja un vakaros dara mums karalisku prieku

par "pašas pamanījās izsēties" runājot – vakar to augšminēto bagātību dobēs liekot, atklājās, ka krustu šķērsu pa dobi ir izsējusies kinza, kuru veikli lokalizējot sanāca divas glītas strīpas
jautrākais ir tas, ka pagājšgad dobē kinzas vispār nebija

nu lūk, ar šo visu man beidzot ir nokomplektētas pilnīgi pilnas dobes, varat neko nepiedāvāt, vietu nav

paldies par uzmanību, studijā bija raidījums "ko žurnāli jums nestāsta"

kas jauns kritiskajā masiņā
a) redzēju vairākas kompānijas, kas sazinājās zīmju valodā
b) kādu posmu nobraucu kopā ar gaišību
c) neizpildījām pilnīgi neko no klasiskās standartprogrammas
viss pārējais pa vecam, masiņa ir arvien milzīgāka, cilvēki arvien smuki un priecīgi

es piemēram vakar pašūpojos
a) šūpolēs
b) šūpuļtīklā
c) uz slackline

ar tādu dzīvesveidu, kāds mums bijis pēdējā laikā, un tas ir pat nevis uzdzīvniecisks dzīvesveids, bet ain't nobody got time for dat shit dzīvesveids, bāriņš un vīna pagrabs tukšojās bez uzpildīšanās, līdz nonāca tiktāl, ka pat gandrīz visi suvenīri bija izdzerti un pa visu māju palikuši tikai daži
uzpildīšana ir notikusi, un pēc tās man ir divas lietas sakāmas
a) jopt kādas summas aiziet ahoholā, šādos brīžos tas ir tik uzskatāmi
b) ir laiks (un iespējas!) atsākt viesu izklaidēšanas sezonu, nāciet ciemos, darīsim saviesību (un pūci vajag socializēt, viņa savā dzīvē ir redzējusi tik šausmīgi maz cilvēku)

kas man ļoti patika mazo uzņēmumu aptaujā
(ir tāda, ekonomikas ministrija un lrtk interesējas, kādi nodokļu režīmi interesē mazo apgrozījumu biznesus un kas viņiem traucē strādāt, "izsvērta lēmuma pieņemšanai valdībā")
a) tas, ka tāda ir
b) tas, ka tur ir tādi jautājumi kā "vai uzņēmuma darbības mērķis ir jūsu ģimenes uzturēšana" un "vai vispār plānojat kaut ko eksportēt"
jo nu tiešām jau likās, ka par tādām opcijām kā "es vienkārši gribu strādāt" visi jau bija aizmirsuši, interesē tikai megastārtapi (oksimorons faktiski), kas nu tik nesīs baigos miļōnus utml

maigi sārtos ziemas rītos es eju caur vērmanīti un klausos austiņās fugazi, tad aizeju līdz kantorim un uzvelku augstpapēžu kurpes, #sievietebiznesā2016
es teicu, ka fabrikas sezona ir galā? bija, uz divām dienām, es esmu jojo īsā striķītī, decembris vispirms pārgalvīgi atcēlās un pēc tam at-atcēlās
pirmoreiz sazincik gados man priekšā stāv ziemassvētku korporatīvs
filmējot korporatīva mājasdarbu, atklājās, ka manā dzīvē ir pārsteidzoši daudz priekšmetu un apģērbu, kuri lieliski der kā sešdesmito gadu rekvizīti
par apģērbiem runājot, pēdējā brīdī atmetu plānu korporatīvam ņemt kleitu no krājumiem, aizsoļoju uz veikalu un tur
a) piedzīvoju reti labu smalltalku ar citām pircējām, parunāties par būtisko reāli ir jāiet uz cos piemērītuvēm, kā izrādās
b) iedzīvojos vakarkleitā ar kabatām (score!), viņa ir trakoti glīta un itin glaimojoša (score!), un mans vecais niķis joprojām liek sarēķināt starpību "ja es šo pirktu londonā", un tā ir 13.52, arī patīkami
un tagad man ir miļōnsgadu nepiedzīvota pavisam viegla raize "a ja nu kādai citai arī ir tāda kleita", kas ir interesants stāvoklis
lūk, tā ir ne tikai pirmās pasaules problēma, bet arī to īsto cilvēku problēma
bet galu galā, tas nozīmē tikai to, ka mums ar šo kādu citu vienkārši ir ļoti laba gaume

ko es šodien uzzināju:
a) man feisbukos ir kopīgs draugs (uzminiet nu, kurš tas varētu būt) ar brīnišķīgās postapokaliptiskās silo triloģijas (paprasiet, iedošu epubu) autoru hjū h.
b) hjū feisbukā postē selfijus ar savu sešpaku (kvalitatīvi selfiji, kvalitatīva sešpaka)

a) lielāko daļu meža otrās dienas iemainījām pret tesu (ja precīzi, pustesu), patīk skaļi, patīk sakars ar antirealitiju, visu atzīstu, neko nenožēloju
b) zebra katz bija kruts, mums te pietrūkst tāda dzīvnieciski iedarbīga grūva, un kā viņš runāja ar katru vienu publikā, ok, sevi viņš ļoti mīl, bet arī publiku ļoti mīl (bet, ja kas, mans mīļākais hiphops ir run the jewels)
c) vīnu bārā viņi tā arī nebija uzpildījuši
d) šodien stādīju melnās tulpes un jūtu uzplūdos sētmalē bakstīju narcises, līdz kultūrslānis iešķēla pirkstā
e) uzminiet nu, kurš akurāt nesen ir sapotējies pret stingumkrampjiem /visstādsapmierināts/

runājot par popkultūras aktualitātēm
a) garais dizaineris šodien mūsu kabinetā ir noķēris jau divas žurkas
b) kā tas nākas, ka pa visu pirmo mistera robota jaunās sezonas sēriju (tb tās divām daļām) vienīgais inčīgais moments ir bull in the heather?

today i learned, or rather yesterday i learned:
a) ja imdb ir rakstīts, ka seriāls sāksies aprīlī, tie var izrādīties salti meli, un ļ. gaidītajam the night manager jau ir ārā divas sērijas
b) toms hidlstons, kuru vismaz puse only lovers left alive skatītāju nekavējoties ierakstīja blociņos ailītē "visu laiku seksīgākais aktieris", var būt arī totāli, nu tā ka totāli neseksīgs
kā tas tā gadījies? jo šajā lomā viņam nav nevienas pašas ģitāras? jo nav tumšu pinkainu matu? jo nākas smaidīt?
redakcija gaida jūsu versijas, paldies

zvēru, tas sākās no vienas mazas bagetes
vai precīzāk, tā, ko mēs spītīgi saucam par bageti, lai gan gluži pēc bagetes neizskatās
ja reiz ir izcepta bagete, tad uz viņas svētdienas rītā ir jāuztupina eggs benedict, vai ne?
un tad jau jāpasāk kaut ko ar tiem pārpalikušajiem olbaltumiem, tātad pavlovu ligzdiņas it is
un tad jau beidzot arī pienācis laiks pamēģināt slavenos baklažānu riekstu rullīšus, kuru recepti fanija savulaik pārveda no gruzijas, un kuri man toreiz pirms gadiem pieciem? sešiem? likās kaut kas nesasniedzami sarežģīts, bet tagad – trakoti vienkārši, tikai mazdrusciņ laikietilpīgi (starp citu, a) lūk, uzkoda, ko nav kauns likt galdā draugiem vegāniem, un b) varētu tam graujoši lieliskajam pildījumam izdomāt kādu citu, efektīvāku nesēju baklažāna vietā, uhtī kā laiks aiztaupītos)
piemetot tam visam zupu risoto no cirvja, sanāk tieši vienas cienījamas brokastis un vienas trīsēdienu vakariņas
sekojoši, ja gadījumā kādam ir pie mums, teiksim, aizmirstas grāmatas vai tējas, vai ir kādas tamlīdzīgas darīšanas, pirmdiena būs īstā diena, kad pilnīgi nejauši iegriezties ciemos šīs darīšanas nokārtot

par to vakardienas trīru runājot
man liels prieks, ka
a) no besas lomas pēdējā brīdī noleca bonema kārtere, jo viņai piestāv ugunīgas psihopātes, nevis naivas un sirdsšķīstas psihopātes (emīlija vatsone foreva! un ka tik nav tā, ka viņa ir vienīgā aktrise, kura pēc tam nespļauj uz trīru uguņus un nepārmet viņam visus pasaules grēkus?)
b) paspēju sagatavot visu tieši tik un tā, cik un kā vajag, ar nelielu optimizāciju "no klientmītinga pa taisno uz tinto, jo citādi būs auzas" ar dialoglapām vienā rokā un bībele.lv otrā
esmu šausmīgi vīlusies, ka
c) seansā neviens neesot apraudājies (tiem cilvēkiem tak nav sirds!)
d) trīra daiļrades pārskatos nekad netiek pieminēta mana mīļākā un viņa dzīvespriecīgākā filma, ofiskomēdija par pašu galveno priekšnieku
smieklīgi bija, ka
e) visi dabūja uz lielā ekrāna aplūkot ditas rietumas torentu folderi

a) uz tādām gruntīgām paģirām man ir tāds kā out of body experience, kas tehniski ir i'm trapped in this body but it's not me experience, kad mans rumpis staigā apkārt un dara lietas, bet īstais rasbainieks ir tāds mazs susuriņš, kurš sēž tajā rumpī iekšā mazā stūrītī, blisinādams lielas un izbiedētas acis, un uz visu izbrīnīti noskatās
b) jūs esat man jautājuši, kāpēc es tik ļoti priecājos, ka manam šveices nazītim ir arī zāģis
protams, es viņu neizmantoju tik bieži kā korķviļķi vai zobbakstāmo, bet kad pienāk tāds brīdis, kad aukstā un tumšā vakarā depo veikala stāvvietā vajag pārzāģēt 1x1 cm līstīti, priekā un lepnumā staro gan rasbainieka rumpis, gan tas augšminētais mazais susuriņš, kurš ir veikli nomenedžējis, ka rumpis līstīti pārzāģē – mazs solis cilvēcei, liels mazam susuriņam
c) restorāndienā figurējām apkārt pa pilsētu ēdot un dzerot, bet gandrīz pavisam izvairoties no pašas restorāndienas
aptiekā kristaps bij krietni iesprindzis un sagādājis okru, kuru latvijā tā ikdienā dabūt nevar, un pagatavojis proper gambo
dūriņa bij atvedis kravu ar vin naturel et fromages divers, pie kuras iznīcināšanas mēs piestrādājām jo centīgi
aiz kam arī it kā restorāndienas pasākumā ķipī nonācām pirmkārt krietnās burās, otrkārt jau faktiski restorāndienas beigās, bet nu paspējām uz sušu leftoveriem un, atzīstos, mēs ar pō mazliet paaurojām karaoki, visu atzīstu, neko nenožēloju

es kā dižens kinoblogeris (pieminiet manus vārdus) nespēju vienaldzīgi klusēt, kad visapkārt jupiter ascending visādīgi nomelno
a) tas ir brīnišķīgs kino
b) ļoti prasts gan, bet visas trulās naglas ir sadzītas akurāt īstajās vietās, lai viss turētos kopā
c) kas nav mazsvarīgi, naglas vispār ir (skat. transcendenci, elīzijumu utml, kur naglas ir piemirsušās kā šķira)

cibā aktuālas ir impostoru apakšbikses, ja? es esmu impostors moderāts, lai arī pie pašas moderātu augšējās robežas.
bet par impostorēšanu man ir divas lietas sakāmas:
a) noskatieties brīnišķīgo filmu par impostoriem pēc brīnišķīgā p.k.dika odnoimjonnā stāsta (man ļoti likās, ka galvenajā lomā ir toms krūzs, bet tas varbūt tāpēc, ka minority report arī ir pēc p.k.dika, da kas vispār mūsu pasaulē nav pēc p.k.dika)
b) impostoru testa jautājums "i sometimes think i obtained my present position or gained my present success because i happened to be in the right place at the right time or knew the right people" ir vienkārši smieklīgs, neatrodat? es ne tikai tā dažreiz domāju, es par to esmu absolūti pārliecināta un varu precīzi nosaukt vietas, laikus un cilvēkus, kas bija pagriezieni manā profesionālajā vēsturē. 2000. gada rudens, arsenāla sākums, kongresu nams – tur nejauši sākās mans kinofestivālu tulka ceļš. 2007. gada ziema, jz. lasītāja jumtistabiņa – tur nejauši sākās mans kopīraitera ceļš. 2009. gada pavasaris, майдан незалежності kijevā, tur nejauši sākās mans zināmās korporācijas ceļš. un šiem faktiem pat nav sakara ar impostorību, lai arī testā sanāca par šo ieskōrēt pilnas piecas balles.

jūs varbūt interesē, kā es vadu šīs dienas?
a) uz podiņa ar lietussargu un b) pastāvīgā gatavībā raut ritu pie beinerta, paldies par apvaicāšanos.
par a) runājot, tas, ko es iepriekš saucu par augšējo stāvu karmu, ir izrādījies lidojoša muca vai kas cits, jo stabu ielā augšējā stāvā visā tajā krāšņajā diskotēkā ar blakusmājas nojaukšanu and hilarity ensues lūk griestu tecēšana bija tā viena lieta, kura neatgadījās nevienu pašu reizīti. tagad otrajā un nebūt ne augšējā stāvā šī karma mani tomēr ir pa saviem līkumiem un šortkatiem panākusi, un gandrīz diennakti augšējo kaimiņu virtuves izlietne, kā mēs tagad zinām, atvērās akurāt virs mūsu dzīvokļa baltā fajansa drauga pa ventilācijas lūku. kā iepazīties ar kaimiņiem un iepatikties cilvēkiem, jumava, 2002.
par b) runājot, viss ir labi, no raušanas pie beinerta vārgā un dehidrētā rita veikli izvairījās, katrreiz tieši izšķirošajā brīdī padzeroties un paēdot, aiz kam tika pa taisno pie "sava ģimenes ārsta" (piedod, lemur!), katetra ķepā, rūgtās bintes "no chew" (piedod, lemur! 2), par kuru gaidām, kad rita to patvaļīgi pārdēvēs par "i chew what i want you bloody bastards" (piedod, lemur! 3), kā arī spīdošas zobu higiēnas, kuņģa pilieniem un nervu ripām, es arī gribu tādu ģimenes ārstu, vai es lūdzu varu pierakstīties pie fjodorova uz vienu totālo apkopi?
vai es arī minēju, ka tam visam pa vidu ir c) pasaules gals pusei klientu, kā jau šādā dienā to varēja sagaidīt? esmu gatava beidzot ēst brokastis, lai arī darbdiena, kurā žonglēt ar kaķiem, spaiņiem, bļodām un darbiem, nebūt vēl nav galā, un vai gadījumā šīs brokastis nepieprasa pie sevis glāzi vīna?

mīļā ciba, tu, kas zini visu
man lūdzu vajadzētu divus ieteikumus no jūsu labās pieredzes

a) pārvākšanās kantori – vajag iznest, pārvest un sanest, pakot nevajag, to es pati māku (jūtat, cibas talka šoreiz jums tiks aiztaupīta? nu, ja palīdzēsiet atrast labus pārvedējus)
b) jums ir mājāži, kuri nāk pucēt un tīrīt, man lūdzu vajadzētu mājāzi vienai izpucēšanai izvāktajā dzīvoklī, aizdodiet man vienu!

tad tik tālu nu mēs būtu nodzīvojušies, ka pilnīgi normāla loģiskā ķēdīte pie impulsa "a davai uztaisām vakariņās lasi tandoori masalā" ir šāda:
a) vai mums ir tandoori masala? promskanav
b) varētu padomāt, ka es pati nevaru uztaisīt tandoori masalu
c) vai mājās ir visas sastāvdaļas? promskair

sastāvdaļu foto jūs jau esat redzējuši visur citur internetēs, bet cibā mēs varam uzmuķīt viktorīnu
( nosauciet sastāvdaļas, 7 gab )
jāpiezīmē gan, ka šī ir tikai apmēram puse sastāvdaļu – tās, kuras pašam jāmaļ

vēl kulinārajās ziņās ir pasaulē garšīgākā ķiršu zapte, jo vai tad novembris nav tas īstais brīdis, kad no saldētavas velk ārā maisus ar ķiršiem, kuriem vasarā nebija laika? ja ticam leģendām, tos ķiršus kiceks pats stādīja agrā jaunībā, un tagad mēs viņus ēdam zaptē pie svētdienas rīta pankūkām