gastroziņās: sen neesmu par kaut ko bijusi tik tīrā sajūsmā kā par šo miso lasi
(uz lasi attiecas pirmais, otrais un ceturtais solis un pirmās četras sastāvdaļas plus pats lasis, piedevas pēc sirds patikas)

zvēru, tas sākās no vienas mazas bagetes
vai precīzāk, tā, ko mēs spītīgi saucam par bageti, lai gan gluži pēc bagetes neizskatās
ja reiz ir izcepta bagete, tad uz viņas svētdienas rītā ir jāuztupina eggs benedict, vai ne?
un tad jau jāpasāk kaut ko ar tiem pārpalikušajiem olbaltumiem, tātad pavlovu ligzdiņas it is
un tad jau beidzot arī pienācis laiks pamēģināt slavenos baklažānu riekstu rullīšus, kuru recepti fanija savulaik pārveda no gruzijas, un kuri man toreiz pirms gadiem pieciem? sešiem? likās kaut kas nesasniedzami sarežģīts, bet tagad – trakoti vienkārši, tikai mazdrusciņ laikietilpīgi (starp citu, a) lūk, uzkoda, ko nav kauns likt galdā draugiem vegāniem, un b) varētu tam graujoši lieliskajam pildījumam izdomāt kādu citu, efektīvāku nesēju baklažāna vietā, uhtī kā laiks aiztaupītos)
piemetot tam visam zupu risoto no cirvja, sanāk tieši vienas cienījamas brokastis un vienas trīsēdienu vakariņas
sekojoši, ja gadījumā kādam ir pie mums, teiksim, aizmirstas grāmatas vai tējas, vai ir kādas tamlīdzīgas darīšanas, pirmdiena būs īstā diena, kad pilnīgi nejauši iegriezties ciemos šīs darīšanas nokārtot

lai slavēti mūsu gaišība un redīss, kuri uz kasdārzā ieradās ar tādu bekona kravu, ka puskilo vēl pāri palika un turpina izkrāšņot mūsu dienas
vēl man paveicās tiešās pirkšanas pulciņā dabūt jaunlopa aknu (jūs neticēsiet, subproduktus dabūt ir visgrūtāk), un tā ir sadziedājusies ar bekonu tai dienu izkrāšņošanā
mans kroņa numurs ir tāds, ka beidzot esmu pirmoreiz mūžā uztaisījusi pastēti, un nevis šādu tādu, bet bekonā ievīstītu un ūdens peldē karsētu
tā nu reiz ir pastēte, kuru var un vajag ēst no trauka pa taisno, nevis ziest uz maizes

zupa no cirvja jeb vakariņas diviem par piečuku:
aizejiet uz rimi dienā, kad tur ir svaigas mīdijas
maišelis par piečuku
tiesa, jums vēl vajadzēs arī:
sīpolu (mājās atradīsies, ja nē, paprasiet kaimiņiem)
ķiploku (same shit)
pudeli baltvīna (glāze mīdijām, pārējās pašiem)
čorizo (ja jums dzīvē veicas, mājās atradīsies, jo up atnesa ciemkukulī, bet var arī vienkārši dažu gadu garumā atstāt par sevi iespaidu kā par spāņu desu cienītāju un mīlētāju, un galu galā čorizo ciemkukulī atnāks, bet vispār pajautāsim tagad visi up, kur tieši šo konkrēto čorizo var dabūt, tiešām labs)
bundžu konservētu tomātu (mājās taču atradīsies, ko?)
eļļu, čili, piparus, sāli (mājās atradīsies)
un būs trve fāstfūds (ātri gatavojams, lēni ēdams)
ja jūs esat studenti/jaunieši/sagatavojušies, saldētavā atradīsies arī fritjes
un beļģu fāstfūds a la espagnole būs tāds, ka divi ēdāji būs bez pakaļķepām
jāpiezīmē gan, ka rimi mīdijas par piečuku ir tādas bērnunama mīdijas, kas pīpēt sākušas piecu gadu vecumā
ja kas, kur rīgā var dabūt labi barotas svaigas mīdijas?

es jums teikšu, ka viss šitais "gatavot nedrīkst dusmīgs/bēdīgs/izmisis, būs negaršīgi un saies kunkuļos" ir blēņas
asaras rīdama, uzputoju garšīgāko kūkas krēmu pasaulē (pirmā no manām kūkām, kura izskatās pēc kūkas, ir cerības, ka vismaz šo kicīts nesauks par maizi, kā viņš to dara ar visām pārējām) un distancētā izmisumā uzšmorēju džeimija mītbōlus (strīdamies kā itāļi, gatavojam kā itāļi)
un tas viss ir nepiedienīgi garšīgs, vot

kicīts nesaprot, kāpēc es lēkāju pa māju un sajūsmā spiedzu
sapratīšu, ja jūs arī nesapratīsiet, bet vienalga lēkāju un spiedzu
jo pilnīgi ne no kā un tikai uz čuju uztaisīju ideālu kariju!
bez pastām, bez receptēm, tikai ar "pastīsimies, kas te sanāks"
nu jā, jums tā ir ikdiena, bet es vispār ēst neesmu gatavojusi piecus gadus!
ja tas būtu jāliek restorāna ēdienkartē (pilnīgi būtu pelnījis), to sauktu creamy thai prawn curry, un gatavo to šādi:
dziļā pannā vai kastrolī vai kur jūs taisāt savus karijus apcep/apsautē sīpolu, ķiploku, čili un galangalu (kuru es griežu gabalos, lai var viegli atrast galaproduktā un neēst, jo citādi tā ir elle, un vispār viss kukings pēdējās dienas griežas tikai ap to, kā izmantot svaigu galangalu veidos, kas nav tomka, lai gan tom kha pla, kamēr jūs visi ēdāt tom kha gai, arī bij visai labi, tikai nākamreiz meklēšu stingrāku balto zivi)
pēc brīža piesautē klāt ripiņās sagrieztas mazās svaigās kukurūziņas
tad piegāž bundžu kokospiena (starp citu, (pagaidām) neapmaksāta reklāma – ja jūs esat tādi paši kokospiena hoarderi kā es, jums patiks tas, ka rimijos šobrīd ir ļ. pieklājīgs ica kokospiens par septiņdesmitfakingdeviņiem santīmiem, es esmu pievilkusi jau pilnu aliņu ar šitiem, kokospiena mājās nekad nav par daudz)
tad piegriež cukīni un pielej ziveni (ļoti uzmanīgi, ziveni nedrīkst par daudz)
ja kas, ir pilnīgi ok, ka šajā brīdī tas viss garšo pēc sūda
tad pieber (pirms pāris stundām atlaidināties noliktās – receptēs vienmēr pret beigām ir šitāda podjobka, ka kaut kas ir bijis jādara aizvakar) saldētās tīģergarneles, tās kuras vārītas un mizotas, tikai ar astītēm
sutina ne vairāk par pāris minūtēm, lai garneles nepārvēršas gumijas pazolēs (un kā šādus ēdienus silda?)
tad piešauj viena laima sulu, un pēkšņi tas viss garšo pēc nepieklājīgi garšīga karija, un rasbainieks aiziet lēkādams un spiegdams, un neviens viņu nesaprot

tad tik tālu nu mēs būtu nodzīvojušies, ka pilnīgi normāla loģiskā ķēdīte pie impulsa "a davai uztaisām vakariņās lasi tandoori masalā" ir šāda:
a) vai mums ir tandoori masala? promskanav
b) varētu padomāt, ka es pati nevaru uztaisīt tandoori masalu
c) vai mājās ir visas sastāvdaļas? promskair

sastāvdaļu foto jūs jau esat redzējuši visur citur internetēs, bet cibā mēs varam uzmuķīt viktorīnu
( nosauciet sastāvdaļas, 7 gab )
jāpiezīmē gan, ka šī ir tikai apmēram puse sastāvdaļu – tās, kuras pašam jāmaļ

vēl kulinārajās ziņās ir pasaulē garšīgākā ķiršu zapte, jo vai tad novembris nav tas īstais brīdis, kad no saldētavas velk ārā maisus ar ķiršiem, kuriem vasarā nebija laika? ja ticam leģendām, tos ķiršus kiceks pats stādīja agrā jaunībā, un tagad mēs viņus ēdam zaptē pie svētdienas rīta pankūkām

mājsaimniecītes, ņemiet mani savā pulciņā, es tagad arī māku taisīt humusu, pie kam no pašvārītiem zirņiem, ne no bundžas
un vēl es tagad māku arī neprātīgi garšīgu bezmiltu valriekstkūku
labākais, ka to visu var pagatavot no tā, kas ir mājās

balss no ēdamistabas:
man ir jauni visā pasaulē mīļākie salāti
šitie kuskusa
scratch the redīsi un rukola, un apelsīnu sulas vietā citronu
uz sinepēm arī rakstīts kaut kas holandiski, bet ne par dižonu

vēl mazliet par kotletēm un balto mērci.
(starp citu, es gatavoju un ēdu kotletes ar milzīgu prieku un baudu, balto mērci pagatavot es nemaz nemāku, tā ka kurš te mums ir snobs.)
bet tātad par kotletēm.
es šitajā štellē gribēju atzīties tikai pēc tās beigām, lai karojošie veģetārieši nesāk trakot aiz laimes, bet šīsdienas tematika ienesa plānā korekcijas.
pēc dažu labu draudziņu parauga vienojāmies pamēģināt vienu mēnesi, kā tas ir - neēst gaļu. mēnesi ļoti ērti izvēlējāmies pašu īsāko :)
sabiedriskajā ēdināšanā ir diezgan grūti, pat tad, ja ēd zivis. ja neēstu zivis, būtu pavisam pavisam grūti. izskriet no kantora pusdienās ir vesela misija, īpaši, ja negribas vienmēr ēst vienu un to pašu. šodien vienās negaidītās businesu vakariņās iemīļotajā vīnogā vispār nonācu stuporā, pēkšņi apjēdzot, ka savu mīļāko zupu nevaru pasūtīt, jo viņā ir čikens.
a tā vispār kopumā: pirmās divas nedēļas ikdienā nekas baigi nemainījās, neko jaunu negatavojām, pietika ikdienas bezgaļas recepšu klāsta tipa dāls, tunča zupa utml. precīzi 14. datumā iestājās šausmīgs lauziens pēc gaļas garšas, bet pēc tam atkal visa dzīve aizgāja tādos amerikāņu kalniņos, ka tik pirms pāris dienām atcerējos, ka gaidītās mēneša beigas jau ir pavisam drīz, un visu šo laiku es pilnīgi nemanot esmu neēdusi gaļu. mēneša otrajā pusē pastiprināti ķērāmies pie zivīm un spinātiem, nedēļas laikā noēdot laikam kādu kilo spinātu. bija labs stimuls paprovēt arī visādas citādas receptes, kuras citkārt varbūt arī neiemēģinātu. zimbabves kariju gan iemēģinātu, iesaku arī visiem citiem, vienkāršs un ģeniāls. vēl viens ļoti kruts atklājums bija pupiņas ar spinātiem, zivs daļa te nav pats galvenais, bet tās pupiņas ar tiem spinātiem un to ķiplociņu ir brīnišķīgas un 10 minūtēs pagatavojamas, no sirds iesaku. un līdžona rīsi ar mīdijām. vēl gaidu, kad sanāks laika uzcept tomātu un pupiņu maizi.
jāpiezīmē, ka pārtikas klāsts šī mēneša laikā nekādā veidā netapa diētiskāks, kaut arī tas ir populārs mīts par bezgaļas dzīvi.
vēl dažas dienas, un šmorēsim cūķi. tāpat kā ejot pa ielu aizvērtām acīm, lai iejustos citu ādā, tās acis pēc laika atver.

debešķīgs, debešķīgs, debešķīgs zimbabves karijs

šovakar cibas kolektīvā saprāta kulinārā uzmanība ir pievērsta skukas un anonymous receptēm (es arī pierakstīju blociņā un tagad stipri nožēloju, ka garšvielu shopping spree londonā nepaņēmu paku ar karija lapām, kaut arī kopumā pa šo līniju iepirkos diezgan spektakulāri)
bet mēs svinējām savu svinamo ar mazliet senāk vai pavisam senāk samakšķerētām iedvesmām
viss šodienas foodporns tika rīkots ar to pašu motivāciju, kāpēc cilvēki totalizatoros liek pret savu komandu - ja arī tavējie zaudē, tu vismaz uzvāries. tad nu spēlei sagādājām graužamo ar gvakamōli pēc doooras receptes ar vairākas dienas papīra turzā gatavinātiem avokado, jo gatavus jau pie mums iegādāties ir grūti. un pēcspēles totālajai apmierinātībai ar dzīvi - μυδοπίλαφο με άνιθο pēc līdžōna receptes as seen on our very own foodporn channel, kas nāk komplektā ar pudeli baltvīna (kā man patīk gatavot ēdienus, kur vajag šļuku vīna)
nu un pie beidzamā foodporna brīnišķi jaukā filma the king's speech

tad vēl pie vienas vāvuļošanas mazliet vairāk par futeni:
punkts1
paskatieties kaut drusku šos divus viģikus - king kenny šodienas pēcspēles intervija un sārtvaidža pirmā presene abramovičfc. skaidrs, ka viņi nespēj sarunāties :)
punkts2
vēl viena bilde no šodienas spēles, meirelešs mūsmājās jau kādu brīdi ir izvirzījies par favorītu, lai arī (vai varbūt tieši tāpēc, ka) izskatās pēc cietumnieka un all-over bandīša, un bilde tāpēc, ka šodienas vienīgo golu iesita tieši viņš:

охуеть и не встать, nomērīju palodzes baziliku garāko. 80 cm.
lai taisītu pesto, vajag blenderi? indōru monstri varētu dabūt galu pesto burciņā, lai outdōru varoņiem tiek tā laime ievārīties tkemali (kur ir manas aličas, starp citu?)
palodzes baziliki līdz šim parasti tika vienīgi mazliet applūkāti, lai ietītu katrā lapā tomāta šķēli. srsly, tik lielas lapas viņiem arī ir. un arī karstmaižu pannas pildīšana viņu kuplumu diezin ko nav mazinājusi (brīnišķīgas vakariņas, kad mājās "nekā nav", tikai plauktā maize un ledusskapī siers un tad vēl tas, kas aug uz palodzes). viens lai briedina sēklas, pārējiem galvu nost, galvu nost!
starp citu, es nekad nebiju redzējusi, kā zied baziliks. tagad viens zied dārzā, tas izmēģinājuma trusītis, kuru izstādīju ārā pirms jāņiem, un viens zied mājās. kā ievāc sēklas?

/runā balss no tanka/
tas ir tā normāli, ja, ka ledusskapim nieka 30 grādos var samesties par karstu, lai godīgi pildītu mūsu reiz bez viltus un spaidiem, pie pilnas saprašanas slēgto vienošanos, ka viņš uzglabās produktus lietojamus vismaz kādas pāris dienas? rupucis ir sācis čītot, vai arī veikalā un tirgū visi produkti veci.

runājot par produktiem, reku rasbainieka zibenszupas jeb zibensātrās aukstāszupas recepte:
kefīrs, mazsālīts gurķis, lociņš, zaļais tabasko. sagriež, samaisa, ēd. (man likās, ka receptē nav pieklājīgi rakstīt tikai sastāvdaļas)

gūglējot receptes, kaut kā mūždien sanāk uzrauties uz visādu specifisku sabiedrības šūniņu recepšwebiem. piemēram, lieliskā tunča tomātu zupa ir veitvačeru recepte. šovakar vakariņās būs diabētiķu gaspačo ar baziliku. tā ir, kad klikā tik uz pirmā rezultāta, kas der pēc parametriem, un tikai pēc tam skatās, kur nonācis.

hello, people of teh interwebs. saprotams, ka jums šajā saulainajā svētdienas rītā pilnīgi nav ko darīt, tāpēc jūs vislaik refrešojat cibu un klusībā cerat, ka varēsiet kādam būt noderīgi.
šī ir jūsu lielā iespēja.

mēs esam pieļāvuši briesmīgu nolaidību, jau gandrīz 2 mēnešus mums ir cepeškrāsns, bet tajā nav izcepta vēl neviena kūka.
tad nu lūdzu pastāstiet, kā cepama vienkāršākā kūka pasaulē.
uzdevumam ir arī apgrūtinājumi - mums nav miksera, nav pat putojamās slotiņas (kuru šim cēlajam mērķim gan varētu iegādāties), tāpat arī nav tādas greznības kā apaļā kūkas forma, ir tikai tā mazā kantainā keksu/maizes/lazanjas vācelīte, kādu rimi lojalitātes programmā par brīvu varēja dabūt. un vēl ir klasiskā cepeškrāsns panna, uz kuras cep pīrādziņus un varbūt var ierūmēt arī kādu plātsmaizi.
ko mēs varam pasākt ar šādiem dotajiem lielumiem?

šis iet ārā visiem tiem sērdienīšiem, tādiem kā man, kuriem nav cepeškrāsns, bet ir sendviču tosteris.

šī žurnāla redakcija ir izgudrojusi velosipēdu un jūtas nemērā lepna. kā izrādās, ābolmaizītes (maize, krējums, cukurs, ābola šķēlītes) un zaptsmaizītes (maize, skāba zapte, cukurs, krējums) nebūt nav augstākā pilotāža tosterpīrādziņu pasaulē. jo jebkuram saldajam pīrādziņam pogas izgriež kreptīgs gaļas pīrādziņš.

dāmas un kungi, studijā - bekona un sadziki mīlas auglis pīrādziņš. uz maizes šķēles (kliju ir forša) klājam cauraudzīša šķēli vai divas, pāris karotes sadziki, vēl vienu maizes šķēli pāri tam visam un šaujam iekšā tosterī. gaidām pāris minūtes līdz pilnīgai laimei.

ja ļ.cien. lasītājam paspēja rasties jautājums "kas par zvēru ir sadziki?", tad var vai nu gūglēt pēc tzatziki vai vienkārši ņemt citronu, olīveļļu, gurķi, krējumu un ķiploku un rīkoties ar tiem šādi:
izspiež sulu no viena vesela citrona, samaisa ar aptuveni tikpat daudz vai maķenīt mazāk olīveļļas, to iemaisa puslitrā krējuma, pierīvē klāt vienu mizotu garo gurķi, piespiež vai pierīvē klāt kādas 3 daiviņas ķiploka, braši samaisa, liek plēvi pāri un ledusskapī vismaz uz stundu. ēd kaut vai ar ceptiem kartupeļiem.

pateicības redakcija pieņem labprāt. garšo malbeki.

pirms gadiem četriem dooora iepostēja mana žurnāla komentāros gvakamoles recepti. beidzot uztaisīju, esmu svētlaimē.

( recepte )

hah, es visu rītu domāju ka ir tāda jocīga pirmdiena kurā neviens neraksta cibā, tā ir kad aizraujas ar darbu piļīšanu veselu diennakti.
bet ļoti labi, man kā reiz ir ko pastāstīt svētdienīgu brokastu tēmā.
par griķu pārslām.
es, jūsu zināšanai, nekad neesmu labprātīgi ēdusi visādas putras un pārslas. bet tagad jāgā mani iemīlināja (burtiski iemīlināja, ja) griķu pārslu produktā.
abzalūti elementāri, mendelson - aplejam bļodiņā griķu pārslas, uzliekam uz minūti šķīvīti-vāciņu lai ievelkas, tikmēr izņemam no ledusskapja sviestu, gabaliņu tā iebāžam putrā, uzlejam sojas mērci sāļumam un vēl pieliekam mazu kripucīti tā nepārspējamā mango čatnija, ko mazā mija ar dooru te mums ir atveduši. (jūs asumam varat likt dajebko, ko vien sirds vēlas. mana putra ar katru reizi kļūst arvien ugunīgāka.) nu un gaļu vienmēr var piegriezt, haha.
lieku roku uz sirds, ļoti garšīgi. kētucītim paldies.