davai es arī izstāstīšu, par ko es šodien apraudājos
štābiņa bērnu literatūras nodaļā atradām grāmatu par runčuku
japāņu, no septiņdesmitajiem, tulkota vjetnamiski
stāstu var izlasīt arī tikai pēc bildēm katrā atvērumā
runčuks, tātad, viņam ir piedzīvojumi
un tad viņš satiek baltu kaķenīti, nu riktīgu ritu
viņi iemīlas
viņiem ir pulciņš kaķēnu
viņi guļ apskāvušies
un nākamajā lapā viņš tur viņu ķepās mirušu un no acīm gāžas asaras
tā es sēdēju pie rīta kafijas un raudāju
tagad man ir grāmata par runčuku un ritu vjetnamiešu valodā
ok, par ko es šodien apraudājos divreiz, arī rindā pie geita lidostā rakstot cibu

kā man iet
joprojām ir lietas, kas cilvēkos man nepatīk, un daudz domāju par to, kur ir robeža starp to, ka nepatīk tāpēc, ka tas ir manī pašā, un to, ka nepatīk tāpēc, ka vienkārši nav labi tā
skumstu pēc ritas, vainoju sevi, ka nenosargāju (ja šodien zinātu, kur rītu krītu, tur šodien salmus pakaisītu)
par boldriku nemierīga sirds, jo mājās noturēt viņu nav iespējams, tāpēc mēģinām atrast jēdzīgu līdzsvaru starp paēdušu vilku un dzīvu kazu (kur paēdis vilks ir apmierināts boldriks un dzīva kaza ir dzīvs boldriks, un apmierināts boldriks ir tāds, kurš dabū dzīvoties ārā, kas savukārt samazina izdošanās punktus dzīvam boldrikam, kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp)
strādāju daudz, bet lēni, tāpēc brīvdienas atkal ir saplūdušas vienā masā ar darbdienām, bet braitsaids viņām visām ir tāds, ka dārzā ir ziedonis (un lazarete un kovorkingspeiss un kastikne) un tur ir patīkami kūkot un strādāt, lai gan vairāk gribas tikai kūkot un vērot kaķus (kas ir jādara, jo par boldriku nemierīga sirds un ir jāpieskata) un nedomāt par visa pastāvošā nepastāvīgumu
un vēl pēc kicīša dārzziedoņa fotoreportiem es domāju par to, vai esmu stipra un neatkarīga sieviete™, kura var bez sarūgtinājuma pieņemt to, ka ne visās bildēs var izskatīties labi (galu galā reporta galvenā zvaigzne ir boldriks, es vienkārši kadrā aizņemu vairāk vietas, turklāt nemaz jau neizskatos slikti, bet labi arī nē, un kas vispār ir "izskatīties labi" un "izskatīties slikti" mūžības priekšā)

15.03.2008. – 28.04.2016.

mīļā ciba
ritu šodien nobrauca
tieši pie mājas, zem logiem
ritu, kura vienīgā no visiem šīsmājas kaķiem uz ielas vispār nekad negāja (vai vismaz nekad nevienam to neizrādīja)
hit and run, nekādu bremzēšanas pēdu, un tas ielā, kura ir praktiski tupiks, 200 metrus gara, bedraina, un pa to brauc tikai vietējie
nu, vismaz tas notika ātri – es biju aizminusies līdz tirgum pēc piena, pēc desmit minūtēm atgriežoties viņa tur gulēja, tikko tikko notriekta un jau mirusi, vienīgi pirmslietus trakais vējš pluinīja asti un lika sekundes simtdaļu cerēt, blakus stāvēja čalis no kaimiņmājas, kuram sirdsapziņa neļāva paiet garām nobrauktam kaķim ar kaklasiksniņu un telefonnumuru uz tās, viņš tieši taisījās zvanīt, ienesa viņu man dārzā un tā es sēdēju un glaudīju mazo dziestošo balto susuriņu ar asins pilīti degungaliņā, līdz atdzisa pavisam
mazo asins peļķīti lietus jau ir noskalojis
bez nāves nav dzīves, bet teikšu jums godīgi, man nāve riebjas
samīļojiet savus dzīvos kaķīšus

(boldrikam šodien mājas arests)

ar visu to, cik piesardzīgi es izturos pret pavasara sludināšanu pirms marta beigām
(tie, kuriem ir kādi īpaši datumi martā, labi zina, ka tajos faktiski vienmēr ir sniegs, pat ja tās ir marta beigas)
man tomēr ir viens maziņš pavasara vēstnesītis
viņš ir balts un pūkains, un viņu sauc rita
rita, kura tiklīdz pēc pārvākšanās ierubījās konceptā "āra dzīve", vasarā ik dienu pavadīja kaimiņu šrotā, no rīta uz darbu, vakarā mājās
rita, kura kategoriski atteicās iet ārā, tiklīdz tur kļuva vēss un slapjš un polārās mitrenes sāka atplaukt
šodien viņa pieprasīja, lai atveru viņai logu, un nevis lai tikai pasēdētu uz palodzes un paošņātu āra gaisu, bet brīvprātīgi izietu ārā, turklāt uz veselām desmit minūtēm!

zinkas ir brīnišķīgi? ka uz vakariņām atnāk viesi ar kūku, un puse kūkas paliek man brokastīm!

( un sveiciens jums no ritas )

es vispār ļ. gaidīju pirmo sniegu
jo gribēju redzēt, ko par to teiks kaķi
ritai pēdējā laikā vispār nav nekādas intereses iet ārā, jo viņai nepatīk aukstums, nepatīk lietus, un arī šodien viņa labāk guļ gultā, nekā iet laukā
boldrikam gan patīk gan aukstums, gan lietus, gan arī sniegs – sniegpārslas var ķert un medīt un lēkšot viņām pakaļ, un mīnus grādos ārā sēdēt var piecas stundas un nemaz nerauties iet siltā namiņā (un ja boldriks kaut kur neraujas, tad tu vari izstiepties vai sarauties, bet boldriks tur neies)
un vēl boldrikam patīk tumsa

boldriks ir par jauku pieaugušo kaķu pasaulei
pieaugušo kaķu pasaulē viss ir diezgan vienkārši
katras mājas kaķi pārvalda savu pagalmu, dzen no tā prom citu māju kaķus – te ar to nodarbojas mājas galvenā kaķene, un arī rita ļ. ātri ierubījās sistēmā, jau pēc pirmajām pāris nedēļām dzenāja visādus resnus runčus
pieaudzis kaķis grib, lai visi viņam liek svētu mieru (un iedod paēst)
bet boldriks
boldriks iet ārā, lai ar visiem draudzētos, viņš neiet ārā pabūt ar sevi un sadot pa muti tiem, kuri traucē pabūt ar sevi
kad boldriks no rīta izkāpj pa logu, viņš visupirms iet meklēt, ar ko patusēt
visiem kaķiem, kuri iet caur dārzu, viņš iet klāt, veļas gar zemi un rāda "reku es tāds viss draudzīgs, spēlēsimies?"
daži no viņiem pat nenoraida piedāvājumu tā uzreiz, bet spēlēties arī nekoļījas

p.s. boldrika faniem ir piedāvājums – ienākušies jauni boldrika brālīši un māsiņas, all the way from sārnate

kaķu šahs šaimājā ir tāds, ka nekādu televizoru nevajag
uz trim dzīvokļiem un vienu dārzu četri kaķi, nemaz nerunājot par desmitiem rajona kaķu, kuri dārzu caurstaigā (un piesēž)
kamēr rita šodien jau ciemojās kaimiņu sētā (divreiz), boldriks mūsu guļamistabā ieveda paspēlēties savu jauno draudzeni kleo

( ja kāds nav sen redzējis ritu un boldriku, te fotogrammas )

pirms mija aizbrauc iet tuksnesī (kur viņa francijā ņems tuksnesi?), mums bija jāpaspēj pasēdēt konspiratīvajā dārzā (tik konspiratīvā, ka mija joprojām nezina, kur tas atrodas)
paspējām
nelielas brokastis izvērtās par greznu branču līdz pusnaktij, uzgrilējām ne tikai meņū paredzēto samu un astoņkājīšus, bet arī sieru un ananasu, viss tik garšīgs, tik garšīgs, viesi nāca un gāja, bet mēs tik sēdējām kā ķipji un izsūcām nelielu ezeriņu dzirkstošu dzērienu
dārzā iznāca arī kaķi (achievement unlocked!)
kaķu šahu ap grilu uzspēlēt sanāca arī rajona kaķi (dziļais āgenskalns vispār ir kaķu karaļvalsts), bet rita līksmi vārtījās pa lieveni – nokrāsoja kažoku pelēku kā boldrikam un pie viena lieveni nospodrināja
boldriku vakara izskaņā noņemt no trases izdevās tikai tad, kad viņš uzkāpa kokā, kur viņu pārsteidza zari
no rīta zazis mani konfrontēja ar faktu, ka pēc stundas sāks gāzt un tad divas nedēļas būs auksts, tāpēc ir steidzami jābrauc uz ķipi nopeldēties zāļainajā daugavā, un pretargumentu te tiešām nav un nevar būt
paģiru burgers uz steķīša un pelde ūdensrozēs, tas ir pilnīgi izdarāms jebkuras darbdienas pusdienlaikā, ņemiet vērā

programmā "gatavojam kaķus dzīvei dārzā kaut kad drīz" sagādāju kaķiem kaklarotas
un sataisījāmies lieliem jokiem un uzpildīt internetus ar pasaulē smieklīgākajiem kaķu viģikiem
"kaķītim pirmoreiz mūžā uzlika siksniņu, un jūs neticēsiet, kas notika tālāk"
un zinko šie? paņēma un uzmeta!
aizgāja svilpodami, i ne ausi nepakustināja
ir aizdomas, ka tie nav mani kaķi

līgovakars. ieslēdzu apkuri. because i can.
also, jāņu brīnums. kaķi guļ sānu pie sāna.

viens mēnesis un viena nedēļa, tik daudz vajadzēja, līdz abi kaķi beidzot tika pieķerti draudzīgi saritinājušies kliņģerītī
boldriks aug ne pa dienām, bet pa stundām, ir ļoti mīļš pret cilvēkiem un totāli nepietiekami iejūtīgs pret ritu, un astes galā viņam ir trīs strīpas, mums kaut kā vienmēr gadās urlukaķi
kamēr es sataisīšos uz sālsmaizi, boldriks izaugs par pieaugušu kaķi, un maziņu jūs viņu nemaz nebūsiet redzējuši, vot

jūs varbūt interesē, kā es vadu šīs dienas?
a) uz podiņa ar lietussargu un b) pastāvīgā gatavībā raut ritu pie beinerta, paldies par apvaicāšanos.
par a) runājot, tas, ko es iepriekš saucu par augšējo stāvu karmu, ir izrādījies lidojoša muca vai kas cits, jo stabu ielā augšējā stāvā visā tajā krāšņajā diskotēkā ar blakusmājas nojaukšanu and hilarity ensues lūk griestu tecēšana bija tā viena lieta, kura neatgadījās nevienu pašu reizīti. tagad otrajā un nebūt ne augšējā stāvā šī karma mani tomēr ir pa saviem līkumiem un šortkatiem panākusi, un gandrīz diennakti augšējo kaimiņu virtuves izlietne, kā mēs tagad zinām, atvērās akurāt virs mūsu dzīvokļa baltā fajansa drauga pa ventilācijas lūku. kā iepazīties ar kaimiņiem un iepatikties cilvēkiem, jumava, 2002.
par b) runājot, viss ir labi, no raušanas pie beinerta vārgā un dehidrētā rita veikli izvairījās, katrreiz tieši izšķirošajā brīdī padzeroties un paēdot, aiz kam tika pa taisno pie "sava ģimenes ārsta" (piedod, lemur!), katetra ķepā, rūgtās bintes "no chew" (piedod, lemur! 2), par kuru gaidām, kad rita to patvaļīgi pārdēvēs par "i chew what i want you bloody bastards" (piedod, lemur! 3), kā arī spīdošas zobu higiēnas, kuņģa pilieniem un nervu ripām, es arī gribu tādu ģimenes ārstu, vai es lūdzu varu pierakstīties pie fjodorova uz vienu totālo apkopi?
vai es arī minēju, ka tam visam pa vidu ir c) pasaules gals pusei klientu, kā jau šādā dienā to varēja sagaidīt? esmu gatava beidzot ēst brokastis, lai arī darbdiena, kurā žonglēt ar kaķiem, spaiņiem, bļodām un darbiem, nebūt vēl nav galā, un vai gadījumā šīs brokastis nepieprasa pie sevis glāzi vīna?

miers virs zemes, un kaķīšiem labs prāts
viens ziemassvētku brīnums bija tas, ka rita un boldriks abi draudzīgi gulēja izstiepušies uz vannasistabas grīdas, apskāvušies gluži vēl ne, bet sprīža attālumā viens no otra
otrs ziemassvētku brīnums bija tas, ka visā šajā mājīgajā bardakā paspējām ierīkot stūrīti, kurā izskatās, ka esam jau pilnīgi ievākušies un iekārtojušies, un šajā stūrītī var uzklāt svētku galdu ar miļōns tapām, revolucionāri servētu jēra skrandiņu piparmētru mērcē (čau, neō!), nevienu pelēko zirni (jo aizmirsu), kā arī nevienu piparkūku (cepšu varbūt rīt) un nevienu kartupeli (jo kam mums tie), toties ar maizītēm, kurās apvienots labākais no rīgas tiešās pirkšanas pulciņa un pieparīzes libāņu bodītēm, es gribētu sālsmaizē jūs visus ar šīm maizītēm iepazīstināt, ja jums lūdzu nekas nebūtu pretī
trešais ziemassvētku brīnums būs tas, ka/ja vienā dienā izdosies visi installfesti – vešmašīnas installfests, pasaulē viltīgākās ikejas vannasistabas mēbeles installfests, gultas installfests un mana jaunā apple tv (kvī!) installfests

uzminiet nu, kas bija pirmais, ko rita ķēra ar ķepu televizora ekrānā

es varbūt jau arī esmu pārvērtusies par superegoistisku un nejūtīgu ledus gabalu (kā noteikti arī ir, taču plašākā kontekstā), bet ir atšķirība, vai, kaķim aizejot, mājās paliek viens kaķis vai nulle kaķu
kad nobrauca ēriku, kuru mēs aukstākajā ziemas dienā plēsām nost no ceļmalas ledus, kur garā spalva bija iesalusi, un man tas fiziski sāpēja, un vārījām padsmit tējkannas ūdens, lai atkausētu zemi, kur viņu aprakt, es raudāju nedēļu, iekšā bija šausmīgs tukšums, un uz kaķpārtikas stūri paskatīties vispār nebija iespējams
kad nobrauca pētersonu, karstā vasaras dienā, es ilgi rādīju pokerseju, jo māja bija pilna ar cilvēkiem, un nevarēja tā staigāt raudādams, iekšā bija šausmīgs tukšums, raudāju es vēlāk
kad iemidzināja pusparalizēto rūdi, iekšā bija šausmīgs tukšums, bet es biju londonā, man neko no aiziešanas šausmām nenācās pieredzēt nepastarpināti, līdz mājāsbraukšanai biju tādā suspended state, raudāju laikam nepiedodami maz, un mājās ir rita, tāpēc uz kaķpārtikas stūri paskatīties ir iespējams un pat obligāti, un mēs pat varam par šo to pajokot
ka es jums saku, ņemiet divus kaķīšus uzreiz, nu vai arī neņemiet nevienu, jo viņi mirst, un tas ir šausmīgi

kopš beidzot pārvietoju uz guļamistabu kurpju kasti (tas ir tāds neliels 150x60x50 priekšmets, tilpumā mazliet lielāks par manu skapi), pēdējais kaķiem nesasniedzamais štābiņš skapjaugšā ir kritis un rita tur ir ieligzdojusi vasarnīcā
savukārt rūdis ir ievasarējis vannas istabā uz palodzes, mīļi apskāvis araukāriju

dakteris fjodorovs ļ. precīzi vienā vārdā aprakstīja ritas dzīvi:
īssavienojums

vienīgais, kas mani šādā laikā iepriecina, ir tas, ka jau var skriet tārpiņkostīmā
( bet kaķīši tikmēr salst )