boldrikam ļoti nepatīk iet pie ārstiem, drošvien tieši tāpēc viņam tik daudz sanāk pie viņiem iet
tā kā dr. boldriks (tādu goda nosaukumu fjodorovs ir izpelnījies) nezināmu iemeslu dēļ vakar un šodien savu klīniku bija spiests nemaz neatvērt, boldriks ārkārtīgi pacietīgi pavadīja jautru un saviesīgu piegdienas vakaru canderos
starp citu, tur ir ārkārtīgi jauki un patīkami dežūrveti, cik nu mani emerdžensī ceļi tur ir veduši
un vēl starp citu, par zelta kaķīšiem runājot, davai vienu viktorīnas jautājumu – kā jums šķiet, cik apmēram varētu izmaksāt vizīte pie canderu dežūrārsta, ar rentgenu un zolīdu antibiotiku sauju? rentgena bildes, ja kas, man 2:54 atsūtīja uz meilu, lai varam ielikt boldrika brangajā dosjē pie dr. boldrika, lūk, cikos viņiem tur ir laiks uzelpot nakts dežūrā
(diskleimēju, es nesūdzos par izmaksām, es maksāju aci nepamirkšķinot un jūtos priecīgs un pateicīgs, ka tā varu)
tā'n'tā, pirmoreiz mūžā dīlojam ar karalisko apkakli, jopt cik tas ir grūti
viņš taču praktiski neko nevar izdarīt, knapi esam izfigurējuši barošanu un drusku dzirdīšanu, mīļākajos štābiņos uzkāpt nevar, ārā iet nevar, nomazgāties nevar, tāds lūk karalisks un bēdīgs boldriks
bet viņa pacietība ir apbrīnojama – dežūrvets parakstīja vēl bez visa tādu nieku kā "2x dienā 10 minūtes mērcēt ķepu sālsūdenī", desmit minūtes, karl! kā teica kāda cibiņa – man liekas, tie vetārsti par mums vienkārši ņirgājas, viņi pēc šitā aiziet mājās un stāsta, iedomājies, es te šodien vieniem liku kaķim kāju 10 minūtes sālsūdenī turēt, paskatīsimies, kā viņiem šitais numurs ies cauri, hahaha
un vismaz pirmajā reizē viņš tiešām godīgi sēdēja ar ķepu sālsūdens traukā, pa laikam nopūtās, nevienam pāri nedarīja
visādi citādi rasbainieka mēneša daidžestā (par tēmu "kā iet laiks" mēs tikko sapratām, ka no dzd pārpalikusī atvērtā kava ledusskapī stāv nevis nedēļu, bet divas) bez tā, ka darba ir pāri galvai (es vēl nekad nebiju sačkojusi vingrošanu veselu mēnesi, tas ir prātam neaptverami) mums te nesen bija viena diezgan smieklīga vizīte no portugāles
jūs varbūt atceraties, man te pusciba ir pierakstīta par manu visumīļo portugāļu kolēģi, nu lūk, visus šos gadus, ko mēs braucam pie viņa ciemos, puspajokam puspanopietno mums bija tāda vienošanās – tiklīdz parādīsies tiešie reisi starp lisabonu un rīgu, viņam ir jābūt pirmajā reisā
lai šito dzīvē izpildītu, runčukam nācās paraustīt dažu labu striķīti lielajos hedkvōrteros, jo citādi viņš uz to reisu nepaspētu, bet gods kam gods, visa portugāļu delegācija ar pirmo reisu bija klāt, ar visu bonustracku cs300 audio celiņā
pa nedēļu mēs nepaspējām pilnīgi neko – mazliet apošņājām rīgas dzīvi, mazliet kuldīgas, iegadījāmies ulmalē aplūkot māju kuģi, lielas dienas vakarā greznā ziemupes štābiņā lieldienu sniegā iesniguši krāsojām diezgan neticamā veidā sagādātas lieldienu olas, jo līdz pat svētdienas vakaram viņas nekur neeksistēja, un mēs pārbaudījām (astoņos veikalos kuldīgā, piemēram), visi klepodami un ar temperatūru, jo pavasaris latvijā, haha
vēl daidžestā varu pastāstīt, ka mūsdienās futbolu skatīties nervi netur, bet jātur, bet netur, bet jātur
un vēl ejiet visi uz mijas izstādi fotomuzejā, kamēr vēl ir, tā ir zajebis izstāde ar zajebis vēsturi
pavasaris man varbūt kādreiz būs, bet varbūt tas nebūs šogad
paldies par uzmanību, tiekamies moš vēl kādā daidžestā kādreiz

kaķu ziņās te iet tā, ka vakar notika tas – pūce uzkāpa uz virtuves palodzes
ilgi sēdēja un saspringti skatījās, saņemšanās bija acīmredzama, tad izdvesa tiešām garu un tiešām apņēmīgu kaujas saucienu un augšā bija
nebūs vairs boldrikam iecienītās gulēšanas uz palodzes pie atvērta loga ar izkārtu elkonīti come here often
un arī virsmu skaits, kur viņš var mierīgi pagulēt tā, lai mazais bandīts viņam liktu svētu mieru, strauji sarūk
pūce vairs neizskatās pēc kaķēna, nu jau izskatās pēc kaķa, tikai maziņa

kluss kaķītis ar labu raksturu (c) dakteris fjodorovs
pirms ballītes ievasarēju pūkainos ziemas vāļinkus un pie viena arī boldriku, kā izrādījās
ielīda aiz atvilktnes mazā un tumšā šaurā bezizejā, kur ne čiku ne grabu nosēdēja desmit stundas, kamēr mēs sirmojām
pēc desmit stundām pateica precīzi vienu mazu ņau

rajona kaķu sabiedrībā ir tādi jaunumi, ka jenotam ir klons, tikai maziņš
(jenots, klucis, tramps – tie ir kaimiņu un rajona kaķu kļikoni)
tik līdzīgs, ka oriģinālā jenota saimniece, ieraudzījusi mazo jenotēnu uzkāpušu mūsu sētas ābelē, dikti sauca viņu mājās (kamēr viņas pašas jenots stāvēja zem saviem logiem un brīnījās)
boldriks par mazo jenotēnu dzīvespriecīgs, viņi ir tik līdzīgi un uzreiz iedraudzējās
pieaugušo kaķu sabiedrībā tik lādzīgam un sabiedriskam kaķim kā boldrikam neiet viegli, tur ir drāmas un intrigas, bet boldriks grib tikai draudzēties un spēlēties

sērijā "lietas, par kurām es nekad nebiju iedomājusies, ka tās būs man aktuālas"
mums te viņdien bija drāma dārzā vienā cēlienā, šķīrām kaķus no vārnām
mazs un nesaprātīgs vārnēns eliss bija devies lielajā dzīvē vai vismaz pastaigā (jo lidot viņš vēl nemāk)
šajā rajonā tādas pastaigas ir iespējamas tikai pa kaķu un suņu ļ. biezi apdzīvotām teritorijām, jo citādu te nav
katrs suns grib ar vārnēnu elisu padraiskoties un viņu nomedīt, katrs kaķis grib vārnēnu elisu vienkārši nomedīt
vārnēnam elisam līdzi bija arī atbalsta grupa trīs pieaugušu vārnu sastāvā
atbalsta grupai bija trīs režīmi – sēdēt kokā un vērot, sēdēt kokā un nelabi ķērkt, mesties virsū vārnēna elisa medītājiem un nelabi ķērkt
vārnēns eliss ieklumburēja sētas stūrī un bezizejā, tur no vienas puses viņu medīja mazs un nesaprātīgs boldriks, no otras saprātīga kundze gados jenots (par kaķu kļičkām rajonā vispār atsevišķs stāsts, mums ir kaimiņienes jenots un klucis, un ap stūri dzīvo tramps, nu jūs varat iedomāties, kā viņš izskatās)
pa vidu plātījāmies mēs, jo baigi negribas pārbaudīt, kādas tieši ir izredzes cīņā "mazs un nesaprātīgs boldriks vs mazs un nesaprātīgs vārnēns eliss un atbalsta grupa"
beidzās viss, cik varam lēst, laimīgi – vārnēnu dīdītājs kicīts aizšķūrēja vārnēnu elisu uz mazliet plānāk apdzīvotu teritoriju, tur vārnēns eliss ieplaka zālienā, mazliet atpūtās, un pazīstamie nelabie ķērcieni bija dzirdami tikai pēc kāda laika un kādu gabalu tālāk
tāda mums te vasara pilsētā

kā man iet
joprojām ir lietas, kas cilvēkos man nepatīk, un daudz domāju par to, kur ir robeža starp to, ka nepatīk tāpēc, ka tas ir manī pašā, un to, ka nepatīk tāpēc, ka vienkārši nav labi tā
skumstu pēc ritas, vainoju sevi, ka nenosargāju (ja šodien zinātu, kur rītu krītu, tur šodien salmus pakaisītu)
par boldriku nemierīga sirds, jo mājās noturēt viņu nav iespējams, tāpēc mēģinām atrast jēdzīgu līdzsvaru starp paēdušu vilku un dzīvu kazu (kur paēdis vilks ir apmierināts boldriks un dzīva kaza ir dzīvs boldriks, un apmierināts boldriks ir tāds, kurš dabū dzīvoties ārā, kas savukārt samazina izdošanās punktus dzīvam boldrikam, kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp)
strādāju daudz, bet lēni, tāpēc brīvdienas atkal ir saplūdušas vienā masā ar darbdienām, bet braitsaids viņām visām ir tāds, ka dārzā ir ziedonis (un lazarete un kovorkingspeiss un kastikne) un tur ir patīkami kūkot un strādāt, lai gan vairāk gribas tikai kūkot un vērot kaķus (kas ir jādara, jo par boldriku nemierīga sirds un ir jāpieskata) un nedomāt par visa pastāvošā nepastāvīgumu
un vēl pēc kicīša dārzziedoņa fotoreportiem es domāju par to, vai esmu stipra un neatkarīga sieviete™, kura var bez sarūgtinājuma pieņemt to, ka ne visās bildēs var izskatīties labi (galu galā reporta galvenā zvaigzne ir boldriks, es vienkārši kadrā aizņemu vairāk vietas, turklāt nemaz jau neizskatos slikti, bet labi arī nē, un kas vispār ir "izskatīties labi" un "izskatīties slikti" mūžības priekšā)

es vispār ļ. gaidīju pirmo sniegu
jo gribēju redzēt, ko par to teiks kaķi
ritai pēdējā laikā vispār nav nekādas intereses iet ārā, jo viņai nepatīk aukstums, nepatīk lietus, un arī šodien viņa labāk guļ gultā, nekā iet laukā
boldrikam gan patīk gan aukstums, gan lietus, gan arī sniegs – sniegpārslas var ķert un medīt un lēkšot viņām pakaļ, un mīnus grādos ārā sēdēt var piecas stundas un nemaz nerauties iet siltā namiņā (un ja boldriks kaut kur neraujas, tad tu vari izstiepties vai sarauties, bet boldriks tur neies)
un vēl boldrikam patīk tumsa

boldriks ir par jauku pieaugušo kaķu pasaulei
pieaugušo kaķu pasaulē viss ir diezgan vienkārši
katras mājas kaķi pārvalda savu pagalmu, dzen no tā prom citu māju kaķus – te ar to nodarbojas mājas galvenā kaķene, un arī rita ļ. ātri ierubījās sistēmā, jau pēc pirmajām pāris nedēļām dzenāja visādus resnus runčus
pieaudzis kaķis grib, lai visi viņam liek svētu mieru (un iedod paēst)
bet boldriks
boldriks iet ārā, lai ar visiem draudzētos, viņš neiet ārā pabūt ar sevi un sadot pa muti tiem, kuri traucē pabūt ar sevi
kad boldriks no rīta izkāpj pa logu, viņš visupirms iet meklēt, ar ko patusēt
visiem kaķiem, kuri iet caur dārzu, viņš iet klāt, veļas gar zemi un rāda "reku es tāds viss draudzīgs, spēlēsimies?"
daži no viņiem pat nenoraida piedāvājumu tā uzreiz, bet spēlēties arī nekoļījas

p.s. boldrika faniem ir piedāvājums – ienākušies jauni boldrika brālīši un māsiņas, all the way from sārnate

kaķu šahs šaimājā ir tāds, ka nekādu televizoru nevajag
uz trim dzīvokļiem un vienu dārzu četri kaķi, nemaz nerunājot par desmitiem rajona kaķu, kuri dārzu caurstaigā (un piesēž)
kamēr rita šodien jau ciemojās kaimiņu sētā (divreiz), boldriks mūsu guļamistabā ieveda paspēlēties savu jauno draudzeni kleo

( ja kāds nav sen redzējis ritu un boldriku, te fotogrammas )

pirms mija aizbrauc iet tuksnesī (kur viņa francijā ņems tuksnesi?), mums bija jāpaspēj pasēdēt konspiratīvajā dārzā (tik konspiratīvā, ka mija joprojām nezina, kur tas atrodas)
paspējām
nelielas brokastis izvērtās par greznu branču līdz pusnaktij, uzgrilējām ne tikai meņū paredzēto samu un astoņkājīšus, bet arī sieru un ananasu, viss tik garšīgs, tik garšīgs, viesi nāca un gāja, bet mēs tik sēdējām kā ķipji un izsūcām nelielu ezeriņu dzirkstošu dzērienu
dārzā iznāca arī kaķi (achievement unlocked!)
kaķu šahu ap grilu uzspēlēt sanāca arī rajona kaķi (dziļais āgenskalns vispār ir kaķu karaļvalsts), bet rita līksmi vārtījās pa lieveni – nokrāsoja kažoku pelēku kā boldrikam un pie viena lieveni nospodrināja
boldriku vakara izskaņā noņemt no trases izdevās tikai tad, kad viņš uzkāpa kokā, kur viņu pārsteidza zari
no rīta zazis mani konfrontēja ar faktu, ka pēc stundas sāks gāzt un tad divas nedēļas būs auksts, tāpēc ir steidzami jābrauc uz ķipi nopeldēties zāļainajā daugavā, un pretargumentu te tiešām nav un nevar būt
paģiru burgers uz steķīša un pelde ūdensrozēs, tas ir pilnīgi izdarāms jebkuras darbdienas pusdienlaikā, ņemiet vērā

programmā "gatavojam kaķus dzīvei dārzā kaut kad drīz" sagādāju kaķiem kaklarotas
un sataisījāmies lieliem jokiem un uzpildīt internetus ar pasaulē smieklīgākajiem kaķu viģikiem
"kaķītim pirmoreiz mūžā uzlika siksniņu, un jūs neticēsiet, kas notika tālāk"
un zinko šie? paņēma un uzmeta!
aizgāja svilpodami, i ne ausi nepakustināja
ir aizdomas, ka tie nav mani kaķi

līgovakars. ieslēdzu apkuri. because i can.
also, jāņu brīnums. kaķi guļ sānu pie sāna.

boldriks ir fjodorovu tā apbūris, ka ir diezgan skaidrs – tiklīdz boldriks saritinājās ieslīgt narkozē un mēs izgājām pa durvīm, fjodorovs ar boldriku padusē aizlaidās uz kaimanu salām

boldriks ir totāli apbūris dakteri fjodorovu
visādi citādi laipni atturīgais dakteris viņu ņurca un mīļo, sauc par skaistuli un brīnumu
nu un boldriks arī, viss tāds izstiepjas vēderu gaisā, ķepas pret debesīm, un murrā
un pēc tam nāk mājās turpināt terorizēt ritu

ir aizdomas, ka mums iesmērēts raw vegan kaķis
boldrikam ir īpašas kaisles pilnas attiecības ar žāvētām datelēm

jūs gribējāt aplūkot boldrika fotogrammas?
( lūdzu )

viens mēnesis un viena nedēļa, tik daudz vajadzēja, līdz abi kaķi beidzot tika pieķerti draudzīgi saritinājušies kliņģerītī
boldriks aug ne pa dienām, bet pa stundām, ir ļoti mīļš pret cilvēkiem un totāli nepietiekami iejūtīgs pret ritu, un astes galā viņam ir trīs strīpas, mums kaut kā vienmēr gadās urlukaķi
kamēr es sataisīšos uz sālsmaizi, boldriks izaugs par pieaugušu kaķi, un maziņu jūs viņu nemaz nebūsiet redzējuši, vot

miers virs zemes, un kaķīšiem labs prāts
viens ziemassvētku brīnums bija tas, ka rita un boldriks abi draudzīgi gulēja izstiepušies uz vannasistabas grīdas, apskāvušies gluži vēl ne, bet sprīža attālumā viens no otra
otrs ziemassvētku brīnums bija tas, ka visā šajā mājīgajā bardakā paspējām ierīkot stūrīti, kurā izskatās, ka esam jau pilnīgi ievākušies un iekārtojušies, un šajā stūrītī var uzklāt svētku galdu ar miļōns tapām, revolucionāri servētu jēra skrandiņu piparmētru mērcē (čau, neō!), nevienu pelēko zirni (jo aizmirsu), kā arī nevienu piparkūku (cepšu varbūt rīt) un nevienu kartupeli (jo kam mums tie), toties ar maizītēm, kurās apvienots labākais no rīgas tiešās pirkšanas pulciņa un pieparīzes libāņu bodītēm, es gribētu sālsmaizē jūs visus ar šīm maizītēm iepazīstināt, ja jums lūdzu nekas nebūtu pretī
trešais ziemassvētku brīnums būs tas, ka/ja vienā dienā izdosies visi installfesti – vešmašīnas installfests, pasaulē viltīgākās ikejas vannasistabas mēbeles installfests, gultas installfests un mana jaunā apple tv (kvī!) installfests

tam sārnates mežakaķim nekādi vārdi nelipa klāt
kamēr beigās pielipa tipa joks, kas nav joks
tā nu viņš ir boldriks, jo ne pēc kā cita neizskatās
vienīgais, ar ko es spēju aizbāzt muti sirdsapziņai
(nu jo kā var zolīdu kaķi saukt par boldriku!)
ir tas, ka boldriks tas pats baldurs vien ir
baldr, vecam odinam puika, toram bračka