kvīkendā tātad biju briselē pirmoreiz šajā tūkstošgadē
un esmu ļ. nīgrs par to, ka jūs visi briseli no manis slēpāt, tur taču ir tik mežonīgi labs vaibs
tāda lauķiska parīze, un lauķiskums ir tieši tas, kā parīzei pietrūkst
pilnīgi maģiskā kārtā laiks beidzot uzrādīja savas elastības pozitīvo pusi – tajās pāris dienās satilpa kāda nedēļa, mājās pārbraucu tik labi atpūties
ļaujiet dāvāt jums manu mīļāko foto no tripa, kuru varbūt kāds vēl visos citos internetos nav redzējis
( foto )

mana dzīve plūst kā rāma un mierīga upe, bet tai upei ir tāds neliels trūkums, ka praktiski viss laiks viņā paiet ar galvu zem ūdens, domīgi košļājot sliedi, un tikai brīžam gadās izcelties un ievilkt plaušās gaisu
nu un kad velk, tad stipri un no sirds
piemēram bija viena tāda diena aizviņnedēļ, kad izcēlos no upes
tā bija sestdiena pēc adwardiem, kurus mēs atzīmējām visnotaļ dūšīgi, bet vislabākā atzīmēšana vienmēr ir dienā pēc, es gan apzinīgi lecu augšā agrā rītā, lai ietu vingrot jogu vegānfestā, kurš bija stipri jauks pasākums, lai gan cilvēki tur arī sačukstējās "lūk, skatieties, mēs redzam vegānus viņu dabiskajā vidē", bet cilvēki, uz jums citi tādi paši arī skatās un sačukstas tieši to pašu, un galu galā neliels izskrējiens līdz festivālam izvērtās par vombatēšanu visas dienas garumā, parādīt žūrijai sadzīvi, parādīt žūrijai mākslu, parādīt žūrijai boļševičku, parādīt žūrijai, kur mēs iedzersim naktsmici, un nejauši atlokot ačīvmentu "tas duraks, kurš visu dienu vazājas apkārt ar jogas paklāju plecā"
tad jau vienā citā nedēļa bija vesels garais kvīkends, kuru izraut upei no zobiem, šitik daudz es neatceros, kad pēdējo reizi būtu izrāvusi
aizmukām no pirmā septembra, hohoho kā mēs grezni uzmetām to jūsu pirmo septembri, augustā izbraucām no rīgas un septembrī iebraucām pļaviņā
starp citu, pļaviņai šogad desmit, un tik vēlu mēs laikam vēl nekad nebijām viņā bijuši, un tik aukstā laikā arī točno nekad, un tik plašā sastāvā arī riktīgi sen
bet pļaviņa ir pļaviņa, tur ir vienalga, ka ir desmit grādi un diennakti no vietas līst – kamēr gāž, tikmēr guļ, kamēr vienkārši līst, tikmēr pofig, vombatē apkārt, es pat visas siltās drēbes neiztērēju (starp citu, telts ir malacis, palūgsim aplausus teltij)
pļaviņa ir ideāls retrīts, viņa veldzē dvēseli, bet varbūt ne pārāk veldzē miesu, taču tas arī nav svarīgi
un vēl es tieši vienu reizi pa šajā daidžestā apskatītajām divarpus nedēļām biju mājās pirms tumsas, kas ir pamatīga veiksme, tas bija šodien, un es varēju nokopt visu, kas izziedējis puķdobē, kungamāt, cik man šogad ir kolosāla puķdobe, kosmejas jau līdz padusei, un tās tumšās pildītās margrietas, kurām īstā vārda nezinu, ir no visa spēka, un spēka viņām ir daudz, izpletušās kā sūds uz šķipeles (ko es saku ar mīlestību, ja kas)
šis ir tas laiks, kad jums jāaicina mani uz savām dzimšanas dienām un visādiem citādiem žūrfiksiem, lai varu nākt ciemos ar puķu pušķiem no savas dobes
ā, pareizi, man taču nav laika iet pie jums ciemos
fabriku sezona ir iestājusies kārtu kārtām, no vienas fabrikas uz nākamo un tad atkal atpakaļ (londona, kā jums iet? ciemos gaidāt? puķes nevedīšu)
apstieties uz manām kosmejām, un paldies par uzmanību

( ko smejies (tā es viņas bērnībā saucu) )

ak, cik viļņa bija pret mums vēlīga
pēc swans koncerta vietējā āgenskalna tādā kā operetes teātrī pilsēta mūs sevī ievilka un peldināja ahoholā un saviesībā
principā visu nakti pavadījām ar nepazīstamiem lietuviešiem, kuri mums neļāva maksāt par dzērieniem
vienīgais, ko es drīkstēju nopirkt pati, bija laikam pēdējā bārā ap pieciem rītā viss sidrs no viņu ledusskapja līdzņemšanai
jo bārmenis ļ. brīnījās, ka man garšo lietuviešu sidrs (zolīds ābolu sidrs, jūs zināt, nezolīdu es nedzeru), un sūkstījās, ka viņam tas sidrs riebjas un tikai aizņem ledusskapī vietu, tad nu es laipni piedāvājos viņu no tā atbrīvot, bārmenis priecājās un teica, lai ņemu par pašizmaksu, tā nu piekrāmēju tarbu, un dzeram to sidru vēl šobaltdien
pēc pēdējā bāra vēl ar kaut kādu spāņu kompāniju nonācām galerijā+darbnīcā, kur spāņi šņauca balto, un galerijas saimnieks, latvieša mazdēls un gluži vai kalnača dubultnieks pēc izskata, klusiņām un ļoti skaisti spēlēja elektrisko ģitāru apmēram tā, kā to darītu alksnis vai žilde, un ārā bija jākāpj pa logu
un vēl pilnīgi nejauši trāpījāmies pilsētā tieši uz vilnēles upītes krāsošanu par godu svētajam patrikam
ar tādām izdarībām visslavenākā ir čikāga, jo no turienes tās nāk, bet arī citviet iekrāso vismaz pa kādai strūklakai vai kanālam, kāda nu ūdeņu rocība kur ir, un lūk, arī viļņā patriku piemin ar vērienu
( rasbainieka zaļais – coming to a river near you )
uz visiem jūsu jautājumiem par tarhūna/absinta fabrikā norautajām blīvēm lai atbild šis
sestdienas rītā gāju pa pilsētu, vienkārši plīstot no prieka par to, ka esam atbraukuši uz viļņu

a) es ģībstu, bens frosts ir ielaikojis vienu manu instagrammu! (jo kur gan vēl, ja ne cibā, mēs varam parunāt par to, kas notiek mūsu instagramos, vai ne?)
b) es ģībstu, mums dārzā jau ir pirmais sniegpulkstenis!
( goda vārds, tas nav no cita gada )

novadu tūrisma ziņās:
skat kāds grezns airbnb atvēries pie mums āgenskalna tirgū
( instant book )

es kindof visu laiku esmu klusībā lepojusies ar to, ka manā orhideju kolekcijiņā nav neviena paša flopša
tik klusībā, ka jūs to nemaz nezinājāt, un vispār jau arī pilnīgi nepamatoti, jo ar ko tad flopsis sliktāks
garš stāsts īss – tagad man ir arī flopsis tumšiem, tumšiem, tumšiem ziediem

( šitāds )

p.s.
un sirpītis

tā kā beidzot saliku internetos bildes no taizemes, dāvāju cibai savu vismīļāko
( foto )

zinkas ir brīnišķīgi? ka uz vakariņām atnāk viesi ar kūku, un puse kūkas paliek man brokastīm!

( un sveiciens jums no ritas )

labadaba izvērtās tiešām episka
ja kaskadierēt baložos šverna vietā nav episki, tad kas vispār ir?

( labdien, es esmu māris, un šis ir šverns )

( viss pārējais festivāls )

( un arī daži foto )
paldies par uzmanību, studijā beidzot bija festivālu ziņas ar rasbainieku (divas dienas rakstīju)

šodien man bija grandiozi plāni dārza darbiem, bet kad ieraudzīju, ka mazajā piesaulītes puķdobē un kuplajā tulpju stūrī visas tulpes ir nošķītas vēl neizplaukušas, gribējās tikai sevi žēlot un mājās zem plediņa, ko arī darīju (pārpalikušo saujiņu neizplaukušo tulpju nošķinu pati, lai plaukst mājās vāzē)
citādi dzīve ir karuselis negantā tempā, viss griežas, darbu dienas, pēc kurām mani var piesliet stūrī, pirmie vakari terasē ar baltvīnu, otrie vakari terasē ar baltvīnu, labāk tomēr pieslejiet mani terasē ar baltvīnu, nevis stūrī, brīvdienas parasti ir brīvdienu izstrādājumi, bet ne pirmais maijs, vienu dienu taču var patiešām atpūsties, kritiskā masiņa grandiozi masīva, mēs tā arī sākumgalu nevienu reizi neieraudzījām, tik tālu viņš bija, stokmanī skan cypress hill, kas to padara par vienīgo lielveikalu, kurā nav riebīgi ieiet saulainā dienā, un vispār es ļoti gaidu ceļojumu sezonu, pilnīgi nepareizi domās dzīvoju nākotnē
ja kāds gribētu tai ceļojumu sezonā nākt padzīvot mordoras pakājē par live-in kaķsēdētāju, sakiet to man, pilnīgi nopietni

man gribas ar jums parunāties, mīļā ciba, bet nav laika
varbūt nāciet ciemos

te jums mans mīļākais pavasara foto so far
( pie sienas )

pedāļu foto, kuru internetos meitenes laiko vairāk nekā zēni
( also, ļ. priecīks rasbainieks )

jūs gribējāt aplūkot boldrika fotogrammas?
( lūdzu )

dēlītis par šķīvi ir mans jaunais melnais
goda vārds, man nav skaidrs, kāpēc visu mūžu esmu smērējusi šķīvjus, ja var eleganti ēst šitā
( vakariņas diviem, veģetāriešiem labāk neskatīties )

mums tagad ir pašiem sava pelēkā cūka
no sārnates mežiem
spēlē kaķu šahu ar ritu un murrā tā kā salauzts kompja ventilatoriņš
( vārda vēl nav )

no rīta, kā parasti, iebāzu degunu oncīdijas kuplākajā zarā, kurš pa dienu smaržo pēc šokolādes un vaniļas, bet naktī ne pēc kā nesmaržo, iedvesmojos un saskaitīju, kas mājās zied novembrī – oncīdija, reja, klīvija un eiforbija
pēcpusdienā mani ielaida depo dārza nodaļā, kur es izrādīju reizē varenu rakstura noturību, ginūru beigās aiznesot atpakaļ vietā un gardēniju pumpuros vispār tikai pacilājot rokās un pat neieliekot groziņā, un reizē arī totālu rakstura vājību, kājiņai paslīdot orhideju nodaļā, no kurienes pārvedu mājās jasmīnsmaržīgu un neganti izskatīgu zigopetāli, kā arī brangu un dzīvespriecīgu ludīsiju ar tādiem pumpuriem, ka vienkārši nevarēju viņu tur atstāt
labi apzinos, ka rubrika "kas mājās zied" skaitās tikai tiem augiem, kuri uzzied mājās, nevis ziedoši atnesti, bet vienalga nevaru beigt diet līksmu danci ap zigopetāli un bāzt viņā degunu
ir lietas, kas nemainās – no tā, ko var nopirkt par naudu (un var arī nenopirkt), mani vienādiņ vislaimīgāku dara festivālu un koncertu biļetes un augi
( oncīdija )
( zigopetālis )

rīgas aukstās māgslas un kūltūras ziņas ar rasbainieku

sižets a)
arsenāla izstāžzāle ļ. patīkami pārsteidza - ierodoties uz kluča izstādes ever pēdējām 50 minūtēm, kasiere pie durvīm visiem naski spieda rokās biļetes ar vārdiem "muzejs dāvina, lai visi var paspēt apskatīt izstādi"
pats klucis... tik spēcīga vizuālā valoda, tāds naivums, tāds neomulīgs blast from the past, mēs taču tā kādreiz dzīvojām, pa īsto

( paskatieties paši, reportēju pāris instagrāfijas )

( un te arī internetos reproducētākais veselīgais sārtvaidzis )

starp citu, gunai brīnišķīgs raksts par zelta jaunatni, kurai visas durvis vaļā, izlasiet
http://satori.lv/raksts/8088/Guna_Kalnina/Klucis_Maskava_un_jaunas_tehnologijas

sižets b)
kinorīgā paliku ar garu degunu un bez akmeņiem kabatās (beru pelnus uz galvas, tā arī neesmu redzējusi joprojām)
māgslas un kūltūras dzīve rīgā sit tik augstu vilni, ka piecas minūtes pirms seansa (a kad jūs vispār esat redzējuši, ka es tik laicīgi ierodos kinoteātrī, ko? labi, arsenāli neskaitās) viss priekškambaris bija pietūcīts ar līkloču rindu uz biļešu kasēm, tas ir, kasi, jo kinorīga nebija gatavi tādam notikumu pavērsienam svētdienas pēcpusdienā un otru kasi vaļā nevēra
kad piecu minūšu laikā bija apkalpoti apmēram trīs cilvēki, un rindā gaidīja vēl 15x vairāk, atvadījos no cerības uz akmeņiem kabatās, laikam nav lemts

rubrikā "kas mājās zied"
bez vissezonu klasikas - eiforbijas, rejas un eņģeļspārna - tā paagri ir uzziedējusi oncīdija
smaržo tā ka traks var palikt, pēc karstas vasaras un saldumiem
( oncīdija )

es pēkšņi ļoti nogurstu no runāšanas (es! jūs varat iedomāties?!) un vispār nogurstu tik ļoti, ka pat cibā vairs nerakstu
apmēram pirms nedēļas atbrauca mans slovāku broliukas, mēs viņam esam ierādījuši kaņepi un čomski un pusi cibas un mazu gabaliņu survivalkita atklāšanas
boļševičku nokavējām, aizvizinājāmies līdz fabrikai tieši uz slēgšanu, es vienmēr esmu ar mīlas pilnām acīm skatījusies uz to fabriku, i'll be back, un uz vāgnerzāli arī paspējām tikdaudz kā kopā ar izstādes slēdzēju visu izstaigāt un slēgt
internetu stārs un mans absolūtais favorīts ir stūru prodžekts
( dzirdemārs un ģerdemārs un blaurons un visi pārējie )
un vēl ļ. patika viena no orbītas instalācijām - teksta mikss, kur viena notikuma četri atstāsti, tipa no policijas un pārējo viedokļiem, tiek četrās krāsās drukāti displejā, un no viena uz otru pārslēdzas pie tiem vārdiem, kuri parādās vairāk kā vienā tekstā, manuprāt absolūti ģeniāli un tā vajag miksēt visus pasaules tekstus, es tādu gribu mājās
pilnīgi vai jādiskleimē - nē, es nedomāju, ka laikmetīgā māksla ir mirusi un sūds, varbūt es no viņas neko šausmīgi negaidu, un tāpēc arī sagaidu
un rjodži ikedas datamatics performance vispār nocēla jumtu, pilnīgs data and noise porns, īss un intensīvs un intelektuāli stimulējošs
no baltās nakts gan es aizbēgu, esmu strādājusi pēdējās cik? piecas? baltās naktis, un šoreiz aizsūtījām broliukasu uz viļņu un paši aizbēgām uz kuldīgu izgulēties un mazliet uzstāties kā tikumības policija sestdienas vakarā visos romantiskākajos pilsētas pakšos
tādas lūk kūltūras un māgslas ziņas ar rasbainieku

labvakar, studijā iknedēļas domraksts "как я провёл етим летом" "kā es pavadīju brīvdienas"
a) apzinīgi apmeklēju mantas rīgas tūri
( iztirzājums1 )

b) neapzinīgi apmeklēju sattu
( iztirzājums2 )

c) bezapzinīgi apmeklēju dārzu
( iztirzājums3 )

tēzes nobeigums sausais atlikums: manu pasaulē garlaicīgāko orgasmu varat dzirdēt venēcijā līdz novembrim, un ja kādam ir aizdodams motorzāģis ātrāk par ceturtdienu, aizdodiet lūdzami

es arī pavadīju brīvdienas
piegdien mani sadzirdīja un sareibināja:
a) rererīga, tās čilauts un angažētā manta (koncerts esplanādē bija ļ. labs, lai arī maziņš un ne pārāk apmeklēts un pārāk gaišā diennakts laikā, meklējiet puscibu fotoreportā)
b) bārgājiens ar ķīmiskajiem elementiem (ja jums nav kur likties piegdienās un arī sezdienās, kad pilsētas virtuves un viņu restorāni ir jau ciet, līdz diviem jūs vienmēr savās laipnajās skavās uzņems madride, pabaros un padzirdīs un, ja vajag, kavu un gaspačo vēl uz mājām iedos)
sezdien es nelietīgi ekspluatēju pilnīgi brīvprātīgā kārtā nodarbināju puscibu meditatīvā ābeļdārza atmīnēšanā un instalācijas "lamatas nilam" būvēšanā
( katrs pa pusstundiņai, un sanāk elegantas lamatas )
manas mīļākās naktis ir tās augustā ar pilnmēnesi, kurš žmiedz acīs kā prožektors un met ēnas, tādu mēs arī dabūjām, un vēl salūtu dabūjām ik reizi, kad kāds pameta pikniku
svēdiena arī izrādījās vēl itin silta un jūra - peldama (lai gan man ir godīgi jāatzīstas, ka jau vairākas dienas uzskatu vasaru par beigušos un krītu vieglā panikā, ieraugot laika prognozēs skaitļus, kuri sākas ar 2 - nosalsim, brālīši un māsiņas, the winter is coming!)
un es arī zināju vienu pareizo atbildi qi jautājumam
iesveriet vēl brīvdienas