boldrikam ļoti nepatīk iet pie ārstiem, drošvien tieši tāpēc viņam tik daudz sanāk pie viņiem iet
tā kā dr. boldriks (tādu goda nosaukumu fjodorovs ir izpelnījies) nezināmu iemeslu dēļ vakar un šodien savu klīniku bija spiests nemaz neatvērt, boldriks ārkārtīgi pacietīgi pavadīja jautru un saviesīgu piegdienas vakaru canderos
starp citu, tur ir ārkārtīgi jauki un patīkami dežūrveti, cik nu mani emerdžensī ceļi tur ir veduši
un vēl starp citu, par zelta kaķīšiem runājot, davai vienu viktorīnas jautājumu – kā jums šķiet, cik apmēram varētu izmaksāt vizīte pie canderu dežūrārsta, ar rentgenu un zolīdu antibiotiku sauju? rentgena bildes, ja kas, man 2:54 atsūtīja uz meilu, lai varam ielikt boldrika brangajā dosjē pie dr. boldrika, lūk, cikos viņiem tur ir laiks uzelpot nakts dežūrā
(diskleimēju, es nesūdzos par izmaksām, es maksāju aci nepamirkšķinot un jūtos priecīgs un pateicīgs, ka tā varu)
tā'n'tā, pirmoreiz mūžā dīlojam ar karalisko apkakli, jopt cik tas ir grūti
viņš taču praktiski neko nevar izdarīt, knapi esam izfigurējuši barošanu un drusku dzirdīšanu, mīļākajos štābiņos uzkāpt nevar, ārā iet nevar, nomazgāties nevar, tāds lūk karalisks un bēdīgs boldriks
bet viņa pacietība ir apbrīnojama – dežūrvets parakstīja vēl bez visa tādu nieku kā "2x dienā 10 minūtes mērcēt ķepu sālsūdenī", desmit minūtes, karl! kā teica kāda cibiņa – man liekas, tie vetārsti par mums vienkārši ņirgājas, viņi pēc šitā aiziet mājās un stāsta, iedomājies, es te šodien vieniem liku kaķim kāju 10 minūtes sālsūdenī turēt, paskatīsimies, kā viņiem šitais numurs ies cauri, hahaha
un vismaz pirmajā reizē viņš tiešām godīgi sēdēja ar ķepu sālsūdens traukā, pa laikam nopūtās, nevienam pāri nedarīja
visādi citādi rasbainieka mēneša daidžestā (par tēmu "kā iet laiks" mēs tikko sapratām, ka no dzd pārpalikusī atvērtā kava ledusskapī stāv nevis nedēļu, bet divas) bez tā, ka darba ir pāri galvai (es vēl nekad nebiju sačkojusi vingrošanu veselu mēnesi, tas ir prātam neaptverami) mums te nesen bija viena diezgan smieklīga vizīte no portugāles
jūs varbūt atceraties, man te pusciba ir pierakstīta par manu visumīļo portugāļu kolēģi, nu lūk, visus šos gadus, ko mēs braucam pie viņa ciemos, puspajokam puspanopietno mums bija tāda vienošanās – tiklīdz parādīsies tiešie reisi starp lisabonu un rīgu, viņam ir jābūt pirmajā reisā
lai šito dzīvē izpildītu, runčukam nācās paraustīt dažu labu striķīti lielajos hedkvōrteros, jo citādi viņš uz to reisu nepaspētu, bet gods kam gods, visa portugāļu delegācija ar pirmo reisu bija klāt, ar visu bonustracku cs300 audio celiņā
pa nedēļu mēs nepaspējām pilnīgi neko – mazliet apošņājām rīgas dzīvi, mazliet kuldīgas, iegadījāmies ulmalē aplūkot māju kuģi, lielas dienas vakarā greznā ziemupes štābiņā lieldienu sniegā iesniguši krāsojām diezgan neticamā veidā sagādātas lieldienu olas, jo līdz pat svētdienas vakaram viņas nekur neeksistēja, un mēs pārbaudījām (astoņos veikalos kuldīgā, piemēram), visi klepodami un ar temperatūru, jo pavasaris latvijā, haha
vēl daidžestā varu pastāstīt, ka mūsdienās futbolu skatīties nervi netur, bet jātur, bet netur, bet jātur
un vēl ejiet visi uz mijas izstādi fotomuzejā, kamēr vēl ir, tā ir zajebis izstāde ar zajebis vēsturi
pavasaris man varbūt kādreiz būs, bet varbūt tas nebūs šogad
paldies par uzmanību, tiekamies moš vēl kādā daidžestā kādreiz