es varbūt jau arī esmu pārvērtusies par superegoistisku un nejūtīgu ledus gabalu (kā noteikti arī ir, taču plašākā kontekstā), bet ir atšķirība, vai, kaķim aizejot, mājās paliek viens kaķis vai nulle kaķu
kad nobrauca ēriku, kuru mēs aukstākajā ziemas dienā plēsām nost no ceļmalas ledus, kur garā spalva bija iesalusi, un man tas fiziski sāpēja, un vārījām padsmit tējkannas ūdens, lai atkausētu zemi, kur viņu aprakt, es raudāju nedēļu, iekšā bija šausmīgs tukšums, un uz kaķpārtikas stūri paskatīties vispār nebija iespējams
kad nobrauca pētersonu, karstā vasaras dienā, es ilgi rādīju pokerseju, jo māja bija pilna ar cilvēkiem, un nevarēja tā staigāt raudādams, iekšā bija šausmīgs tukšums, raudāju es vēlāk
kad iemidzināja pusparalizēto rūdi, iekšā bija šausmīgs tukšums, bet es biju londonā, man neko no aiziešanas šausmām nenācās pieredzēt nepastarpināti, līdz mājāsbraukšanai biju tādā suspended state, raudāju laikam nepiedodami maz, un mājās ir rita, tāpēc uz kaķpārtikas stūri paskatīties ir iespējams un pat obligāti, un mēs pat varam par šo to pajokot
ka es jums saku, ņemiet divus kaķīšus uzreiz, nu vai arī neņemiet nevienu, jo viņi mirst, un tas ir šausmīgi

bij tādi laiki, kad pētersoniņš vēl bij dzīvs. un tajos laikos taisot presītes, pie vienas rokas man allažiņ bij kaķveida atsvars.

šovakar pienākas to atcerēties. jo rūdim labpatīk darboties par kāju atsvaru.

saskatījos pētersona bildes. ai. tik negodīgi.

vakardienas ziņas, ātrāk roka necēlās rakstīt.

pētersona vairs nav. divkaujā ar automobili vienmēr zaudē kaķis. tagad mēs to zinām uz visiem laikiem.

to nevar izstāstīt. kas saprot, saprot. vairs par to nerakstīšu. rīt uzrakstīšu par to visu labo un jauko, kas notika šajās dienās.

pētersons ir apslimis, un tas drošvien tāpēc, ka krustvecāki viņu ir piekrāpuši un ciemos nebrauc. stūrītī nokaunēties un pārdomāt dzīvi, abi divi.

tupēju mazdārziņā, retināju redīsus, un tikām pētersons bija izdomājis, ka mēs ar viņu spēlējam kariņu, nu vai vismaz kazakus razboiņikus. no malas varētu būt skats pa rubli, kā kaķīts un jaunkundze garos svārkos un nupat no friziera (sic!) visādīgi viens otram uzglūn, uzklūp, atkāpjas, pārdomā taktiku un vispār sacenšas skriešanā, cīkstas un kāpj kokos. nja, kokos gan kāpa tikai pētersons.

bet es toties biju pie friziera (pirmoreiz šajā millēniumā, tāpēc šī diena ir pasludināma par svinamo) un pričene man atkal ir kā skaistajā jaunībā™. piesargās, kārtīgā meitene is back!

bet vispār, jā, beidzot līst. pētersons sēž uz verandas sliekšņa pie atvērtajām durvīm un skatās ārā. un ai kā man dārziņā un dobītēs viss dīgs rītdienas saulītē. un nebūs jālaista :)

lai dzīvo preventīvā bloķēšana! paldies īkšķu turētājiem! pazudušais dēls pētersons ir mājās (un cērt iekšā paiku tā, ka šņakst pa visu miestu). un divi murmuļi laimīgi asarainām acīm sēž un skatās, kā mazais strīpainais siržu lauzējs šņakstina.

vēsu prātu izsverot, ir skaidrs - tas, ka pētersons mājās nav manīts jau apaļu diennakti, visdrīzāk nozīmē to, ka viņa mums vairs nav. un man ir bail iet viņu meklēt, jo es jau zinu, kā tas ir - atrast nobrauktu kaķīti, kurš tev ir bijis tuvāks, mīļāks un dārgāks par lielo vairumu cilvēku. protams, es ceru, ka preventīvā bloķēšana™ varētu nostrādāt arī šoreiz, un par šīm briesmīgajām bailēm drīz vien varētu atviegloti pasmieties, dod dies, kaut nu tā būtu. bet diennakts bez ķepas speršanas mājās pat uz brītiņu, nemaz nerunājot par ēdienreizēm, pusaugu kaķēnam ir daudz.

pētersons ir iedzīvojies glītā sarkanā kaklasiksniņā, prettrakumsērgas potē un saimnieku atļaujā pārkvalificēties no mājas kaķa uz sētas galveno priekšnieku. bailīgi jau ir, bet mājā tak ar visu mūžu nenoturēs.

pētersons ir bezgala laipns kaķis. vienmēr gatavs izklaidēt darbā nomākto saimnieci. tikai tad nākas klabināt ar vienu roku, jo otra ir, khem, drusku aizņemta :)

jā, un bildes arī sanāk švakas, jo ar to vienu brīvo roku var aizstiepties tikai līdz telefonam...

pēčsōns* vakarnakt bija izkāpis pa atvērto otrā stāva logu (visi bija pārliecināti, ka viņš tik augstu vis neuzleks, un visus tuvējos beņķīšus drošības pēc aizvāca patālāk), nošļūcis pa verandas jumtu, skrējies ar suni (izlasīju pēc pēdām sniegā) un uz kādu laiciņu noslēpies garāžā, vai varbūt šķūnītī. ak jā, bija spēcīgs putenis. viss beidzās laimīgi pēc kādām pārdesmit minūtēm.

*vēl pat ne četrus mēnešus vecs, pastāvīgi slimojošs kaķēns

bez klavieres apkampšanas pētersonam patīk arī saritināties un gulēt uz papeļa. vēlams, ar pelei pieglaustu galvu. tak jau kaķis ;) fočiks kaut kur noklīdis diemžēl. use your imagination. skats sanāk pa rubli, protams ;)

jaunākie sasniegumi kaķaudzēšanā un paidagōģijā - pētersons ik vakarus tiek palaists izskrieties pa zāli vai koridoru (vai abiem), lai iztiktu bez boksa mačiem ar ķepām pa seju, kad divkāji iet gulēt, bet četrkājim tieši lielākais jandāliņš.